Kā rodas Saules aptumsums un kāpēc tas ir tik reti novērojams
Pilns Saules aptumsums ir viena no retākajām un iespaidīgākajām astronomiskajām parādībām, ko iespējams novērot no Zemes. Lai gan kaut kur uz planētas pilns Saules aptumsums notiek vidēji reizi pusotrā gadā, konkrētā vietā tas var neatkārtoties vairākas paaudzes. Latvijā pēdējais pilnais Saules aptumsums bija novērojams 1954. gada 30. jūnijā, bet nākamais gaidāms tikai 2142. gada 25. maijā. Arī laikapstākļi Baltijas reģionā bieži vien nav labvēlīgi astronomiskajiem novērojumiem, jo mākoņainas debesis nereti liedz vērot pat ievērojamus debess notikumus. Tādēļ astronomijas entuziasti un pētnieki bieži dodas ekspedīcijās uz vietām, kur aptumsuma josla sakrīt ar lielāku iespēju piedzīvot skaidras debesis.
Pēdējos gados sabiedrības interese par astronomiju Latvijā ir pieaugusi, ko apliecināja arī 2025. gada 29. marta daļējais Saules aptumsums, ko vēroja daudzi iedzīvotāji visā valstī. Ventspilī interesentiem bija iespēja novērot šo debess parādību ar profesionāliem teleskopiem, kuru sadarbībā organizēja Ventspils Augstskola un Ventspils Jaunrades nams. Pēc šī notikuma astronomijas entuziastu un pētnieku uzmanība arvien vairāk pievērsās nākamajai lielajai debess parādībai Eiropā, proti, pilnajam Saules aptumsumam, kas 2026. gada 12. augustā šķērsoja Spāniju. Tas bija viens no gaidītākajiem astronomiskajiem notikumiem pēdējo gadu laikā, piesaistot zinātniekus, fotogrāfus un debesu vērotājus no visas pasaules. Lai savām acīm vērotu pilnīgu Saules aizsegšanu un iespaidīgo Saules koronu, arī Ventspils pētnieku, pedagogu un skolēnu komanda devās uz Spāniju, kas atradās aptumsuma pilnīgās fāzes joslā. Ekspedīcijā piedalījās pārstāvji no Ventspils Augstskolas un Ventspils Tehnoloģiju vidusskolas. Novērošanas vieta atradās iespaidīgajā Bardenas Reales de Navarra dabas parkā – pustuksnešainā ainavā, kas pazīstama ar sauso klimatu un skaidrajām debesīm.
Kā notiek Saules aptumsums
Pilns Saules aptumsums norisinās vairākos posmos. Sākumā Mēness pamazām sāk aizsegt Sauli. Šo posmu sauc par daļēju Saules aptumsumu, un tas norisinās aptuveni stundu. Mēnesim aizsedzot arvien lielāku Saules diska daļu, dienas gaisma pakāpeniski mainās, ēnas kļūst asākas. Neilgi pirms pilnās fāzes parādās viens no slavenākajiem aptumsuma efektiem – dimanta gredzena efekts. Īsu brīdi redzama pavisam neliela Saules daļa, kamēr pārējais Saules disks ir paslēpies aiz Mēness. Kad Mēness pilnībā aizsedz Sauli, dienas gaisma gandrīz acumirklī pazūd – debesis kļūst tumšas, kļūst redzamas zvaigznes un planētas, un temperatūra sāk pazemināties. Visiespaidīgākā ir Saules korona – tās ārējā atmosfēra, kas parādās kā maigs, sudrabaini balts oreols ap melno Mēness siluetu.
Pilnu Saules aptumsumu iespējamība ir rezultāts ārkārtīgi neparastai kosmiskai sakritībai. Lai gan Saule ir aptuveni 400 reižu lielāka par Mēnesi, tā atrodas arī aptuveni 400 reižu tālāk no Zemes. Tādēļ abi debess ķermeņi debesīs izskatās gandrīz vienāda izmēra. Tas ļauj Mēnesim ar pārsteidzošu precizitāti aizsegt Saules disku, atklājot Saules atmosfēras struktūras, kuras parasti nav iespējams saskatīt Saules intensīvās gaismas dēļ.
Zeme nav vienīgā vieta, kur dabā iespējama šāda pārsteidzoša debess ķermeņu sakritība. Četri Jupitera lielie pavadoņi var mest ēnas uz planētas virsmas, radot aptumsumiem līdzīgas parādības. Vēl vairāk – pavadoņi Jo, Kalisto un Ganimēds vienlaikus ir šķērsojuši Jupitera disku starp Sauli un Jupiteru, radot trīskārša tranzīta jeb trīskārša aptumsuma parādību. Novērotāji, kas atrastos uz dažiem Jupitera vai Saturna pavadoņiem, varētu piedzīvot iespaidīgus aptumsumus, ko izraisa citi pavadoņi. Līdzīgi notikumi varētu būt iespējami arī tālās citplanētu sistēmās, ja kāds pavadonis un tā zvaigzne novērotājam debesīs izskatītos gandrīz vienāda izmēra. Šādas kosmiskas sakritības var būt retas, taču tās nav unikālas tikai Zemei.
Kāpēc mēs neredzam aptumsumu katru mēnesi
Mēness apriņķo Zemi aptuveni reizi mēnesī, tāpēc varētu šķist loģiski sagaidīt regulārus Saules aptumsumus. Tomēr pilni Saules aptumsumi konkrētā vietā ir reti. Iemesls ir ģeometrijā. Mēness orbīta ir aptuveni piecus grādus slīpa attiecībā pret Zemes orbītu ap Sauli. Lielāko daļu laika Mēness, skatoties no Zemes, pārvietojas vai nu virs, vai zem Saules. Tikai tad, kad abu orbītu plaknes un debess ķermeņu novietojums precīzi sakrīt, Mēness var mest savu ēnu uz Zemi un izraisīt Saules aptumsumu. Šī sarežģītā sakritība padara katru pilnu Saules aptumsumu par īpašu notikumu, kas piesaista zinātniekus, fotogrāfus, pedagogus un astronomijas entuziastus no visas pasaules.
Viens no galvenajiem STEM izglītības mērķiem ir rosināt jauniešus izvēlēties studijas un karjeru dabaszinātņu, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas jomā. Astronomija ir īpaši spēcīgs instruments šī mērķa sasniegšanai, jo tā dabiski apvieno fiziku, matemātiku, inženierzinātnes, datorzinātnes un zinātkāri par Visumu. Pilns Saules aptumsums sniedz unikālu izglītojošu pieredzi, pārvēršot mācību grāmatās apgūtās zināšanas par kaut ko taustāmu un paliekošu. Tādi jēdzieni kā debess ķermeņu kustība, debess mehānika un Saules fizika pēkšņi kļūst redzami virs mūsu galvām. Ventspils skolēniem šis brauciens bija spilgts apliecinājums tam, ka zinātne neaprobežojas tikai ar klasēm vai laboratorijām. Tā ir starptautiska darbības joma, ko virza sadarbība, novērojumi un atklājumi.
Fotogrāfiju autori: V. Bezrukovs, J. A. Cázares Montes, A. Kalniņa.
Dalīties ar ziņu
Citi jaunumi
