Hæ! Stāstnieka lomā vēlreiz Ričards Edijs Štibe, nu jau 4. kursa students bakalaura studiju programmā “Starpkultūru komunikācija”. Iepazinis dažādās Vācijas un Maķedonijas ziemeļu nokrāsas, vēlējos doties vēl pēdējā piedzīvojumā šajā studiju ciklā, šoreiz studēšanas vietā iepazīstot vietējo darba kultūru caur praksi. Pretstatā sākotnējām bažām diezgan ātri atradu vietu gan darbam, gan dzīvošanai, tāpēc dienā, kad Islande kā pirmā valsts pasaulē atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, lidoju uz Reikjavīku – vistālāk ziemeļos esošo galvaspilsētu pasaulē.

Mana darba vieta – pēckara laikos celtā reņģu fabrika, ko mūslaikos dēvēja par Māršala nams, – atradās kādreizējās ostas teritorijā; katra diena ceļā uz balto industriālā mantojuma pērli tika pavadīta, vērojot Esjas kalna virsotnes tālumā un ieklausoties kaiju saucienos par aktualitātēm no tuvākām un tālākām vietām (tas ir, ja vien nebija izziņots dzeltenais brīdinājums par stipru lietus negaisu vai okeāna stiprie vēji neiztraucēja vērot ainavu vai kaiju lidojumu). Atslēdzis durvis, devos tālāk uz otro stāvu, kur mājoja Nýlistasafnið, viens no Eiropā vecākajiem mākslinieku dibinātajiem un joprojām uzturētajiem laikmetīgās mākslas muzejiem un izstāžu zālēm, ko angļu valodā tulkoja kā the Living Art Museum, bet latviešu valodā tā arī nevarēju rast pietiekami daudznozīmīgu apzīmētāju, tāpēc izvēlējos palikt pie ikdienā visbiežāk lietotā apzīmējuma – Nýló. Pārraugot muzeja sociālo mediju platformas un iepazīstinot apmeklētājus ar izstādēm, varēju gan veicināt tobrīd esošo izstāžu atpazīstamību, gan arī iepazīties ar daudziem vietējiem un starptautiskiem māksliniekiem. Radošais nemiers pārņēma ikvienu, gatavojoties neatkarīgajai starptautiskajai mākslas biennālei Sequences, kurai 2023. gadā bija izvēlēti kuratori no Igaunijas, kas meistarīgi cēla un stiprināja tiltus starp ziemeļvalstīm, Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu un citām zemēm, cenšoties veicināt izpratni gan par politisku režīmu apspiestiem un noklusinātiem māksliniekiem (Latvijas kontekstā tika izcelta Zentas Loginas daiļrade), gan arī darbiem, kas, kaut arī radīti pirms pusgadsimta vai vēl senāk, turpina būt aktuāli un rada iespaidu, itin kā būtu izveidot pirms gada vai diviem. Pēc Sequences XI – Can’t See atklāšanas kopā ar komandas biedriem festivāla nedēļas laikā tvēru jaunus iespaidus, apmeklējot dažādas performances, kā arī palīdzot māksliniekiem sagatavot Nýló ieplānotās norises. Festivāla nedēļai noslēdzoties, turpināju veidot un publicēt saturu par joprojām pieejamajām izstādēm, kā arī, mainoties mēnešiem un tuvojoties prakses noslēgumam, izstrādāju vienotu komunikācijas stratēģiju, palīdzot nākamajiem par komunikāciju atbildīgajiem praktikantiem vieglāk iejusties jaunajā lomā, vienuviet iepazīstoties gan ar muzeja sociālo mediju lietošanas paradumiem, gan pašu muzeju, tā mērķauditoriju un sāncenšiem.

Dzīvi Islandē daudzi mēdz iedomāties kā pasaku, iespaidojoties no Skandināvijas valstu bagātībām un labklājības līmeņa. Lai arī arhitektoniski daudzas ēkas atgādināja tipiskus norvēģu vai dāņu krāsainos namus un lai arī ikdienas ēšanas un komunicēšanas paradumos saskatīju daudzas līdzības ar skandināviem, islandieši daudzās jomās atšķiras. Piemēram, punktualitāte nebija tik izteikta kā gaidīju, visai bieži sastapos ar beigu termiņu pārcelšanu darbu izpildei, ja vien tas bija iespējams, jo uzradās jauni paveicamie uzdevumi, kam šāda pieeja nebija iespējama. Rāmums attiecībā uz paveiktajiem vai pārceltajiem darbiem, kā arī vispārējā vēlme nesteigties un pārāk neuztraukties mani pārsteidza un izbrīnīja tik ļoti, ka joprojām mēdzu sev atgādināt rīkoties līdzīgi. Jāteic, kopējo strādīguma apmēru šī pieeja neizmainīja – no sendienām iemantotais sīkstums un darba tikums nekur nebija zudis, taču dažādu apstākļu dēļ tas mijās ar lielāku fatālismu un optimistisku samierināšanos ar ieplānotajiem, bet neizdarītajiem darbiem. Nelielā iedzīvotāju skaita dēļ islandieši jau no agra vecuma sāk strādāt, tāpēc pārtikas veikalos pie kases pārsvarā pamanīju jaunus cilvēkus vecumā no 16 gadiem, nomaļā bibliotēkā reiz sastapu tikko vidusskolu beigušu jaunieti-bibliotekāri. Diemžēl arī politiķiem piemīt iepriekš minētais nesteidzīgums, tāpēc, piemēram, dzīvojamā fonda trūkuma dēļ gan jaunajiem islandiešiem, gan ārzemju studentiem, gan arī tūristiem lielākas iespējas ir pārnakšņot uz dažām dienām viesnīcā, nevis atrast vietu, kur palikt uz pāris mēnešiem (par gadiem nemaz nerunājot). Kamēr risinājumi dažās jomās palika uz jautājuma zīmes, citās vietējie politiķi rīkojās izlēmīgi un bez jebkādas aizkavēšanās –, kamēr Latvijas plašsaziņas līdzekļi visai satraucoši ziņoja par nemierīgo situāciju valstī ar izsludināto ārkārtas situāciju iespējamā vulkāna izvirduma dēļ, vietējā līmenī jau laikus bija izstrādāti dažādi rīcības plāni atkarībā no lavas plūšanas virziena, pasargāti svarīgākie infrastruktūras objekti no iespējamiem bojājumiem, evakuēti iedzīvotāji uz drošākām vietām un ierosināts jauns nodoklis Grindavīkas (potenciāla izvirduma gadījumā visvairāk cietušās pilsētas) atjaunošanai pēc iespējas īsākā laikposmā.

Islande nav iedomājama bez zemākiem un augstākiem ūdenskritumiem, geizeriem, kas ik pēc pārdesmit minūtēm izšļāc ūdeni debesīs, neskaitāmām kalnu grēdām un ledājiem, kas vilina tūristus un turpina veicināt iztēli vietējos iedzīvotājos. Kopā ar citiem Nýló praktikantiem

bijām izpētījuši tuvākas un tālākas vietas ar skatiem, kuru varenību patiešām nevar nedz ietērpt vārdos, nedz notvert fotogrāfijās – ir mirkļi, kurus pašam vajag piedzīvot, ieelpojot okeāna dzestro gaisu, ieklausoties ūdens šalkās, kas atsitas pret akmeņaino krastu, un sajūtot vēja brāzmas, kas dažu minūšu laikā var izdomāt parotaļāties visās iespējamās pusēs. Visbeidzot noteikti jāpiemin arī vietējie Islandes latvieši, kuri cenšas saglabāt latvisko dzīvesziņu gan savā starpā, gan iemācīt latviešu valodu un kultūru bērniem; iesaistījos arī daudzos vietējo latviešu organizētos pasākumos, svinot 18. novembri ar dziesmām un dejām, veidojot puzurus Ziemassvētku darbnīcās un arī mazliet paceļojot apkārt, satiekot Latviju dažādās vietās un kontekstos.

Pēdējā naktī pirms plānotās atgriešanās mājās sākās sen aizmirstais vulkāna izvirdums, debesīm nakts melnumā liesmojot. Cik zinu, neviens necieta, bet vietējie jutās tik pārsteigti un ieintriģēti, ka brauca uz notikuma vietu, aizmirsuši pārvilkt pidžamas. Es arī izgāju no mājas un devos centra virzienā pavērot, vai pat no vairāk nekā 40 kilometru attāluma varēs kaut ko saskatīt. Drīz vien ievēroju debesīs sārtus toņus, bet, nonācis salīdzinoši klajā un augstākā punktā, redzēju dažādas sarkanas nokrāsas liesmojam un ceļamies arvien augstāk, visai sirreālā manierē atgādinot par dabas pārākumu un cilvēces bezspēcību, ja līdzsvars starp abiem arī turpmāk netiktu atgūts. Atpakaļceļā tikpat pārdabiskā manierē debesīs redzēju spīdam ziemeļblāzmu, kas, šķiet, radīja skaistāko iespējamo Islandes un arī iepriekšējo mobilitāšu noslēgumu. Tāds arī ir Erasmus+ – spilgts sprādziens nakts melnumā starp nelielajiem zvaigžņu punktiņiem, kas maina skatījumu un apkārtni uz neatgriešanos. Dažkārt pastaigas pa šaurajām ieliņām svešā pilsētā nakts melnumā var šķist biedējošas, bet tās ir tikai iekšējās šaubas – varbūt turpat blakus ir nesen satikts draugs, ar kuru kopā vieglāk būs doties pretim sniega puteņiem un vētrām, varbūt atbildei vajag tikai mainīt skatpunktu, lai ieraudzītu turpat, debesīs, notiekošās jautrās auroras dejas, kas vēlīgi aicina piebiedroties un līksmot kopā, izkrāšņojot pat šķietami nekustīgo un nemainīgo okeāna atblāzmu.

Finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie uzskati un viedokļi ir tikai autora(-u) uzskati un viedokļi un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Ventspils Augstskolas uzskatus un viedokļus. Ne Eiropas Savienību, ne piešķīrēju iestādi nevar saukt pie atbildības par tiem.