Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes (VeA TSF) docētājs, asoc. prof. Guntars Dreijers ir viens no mums - pieredzes bagāts un pozitīvs savas lietas entuziasts. Jau 20 gadus jaunajiem tulkiem un tulkotājiem viņš nodod savas zināšanas VeA un atzīst, ka izcils tulks ir viena no cilvēcīgākajām profesijām, kas dažādos laikos spējusi daudz ko vērst par labu, vai tieši otrādi, nekompetences dēļ salaidusi visu dēlī, jo komunikācija ir visu pamatu pamats. 

Pastāstiet nedaudz par sevi – no kurienes Jūs esat? Kā Jūs sevi raksturotu cilvēkam, kurš nav par Jums dzirdējis?

Dzimis esmu Liepājā, kur faktiski nodzīvoju līdz 25 gadu vecumam, tālākais ceļš – Rīga, plašā pasaule, un nu jau divdesmit gadus esmu Ventspilī. Kurzeme, jūras gaiss – pilnīga fizioloģiska nepieciešamība. Pēc rakstura – intraverts, augstas spriedzes situācijās – ekstraverts. Vienmēr noskaņots radošiem darbiem ārpus rutīnas, nu jau daudz retāk – nedarbiem. Patīk ceļot, apgūt ģitārspēli, darboties Windau Art Studio (pauze pandēmijas laikā). Protams, lasītprieks – hroniski neļaundabīgs filologa ikdienas stāvoklis. Pārgājieni – dabā gar jūru, pa mežu takām, lielās pilsētās (Londonā, Parīzē, Berlīnē, Pēterburgā).

Kāds ir Jūsu izglītības ceļš?

Sāku ar svešvalodas un latviešu valodas, literatūras skolotāja kvalifikāciju. Bakalaura studiju laikā devos uz ASV, kur vienā no Ņujorkas štata augstskolām studēju sociālās zinātnes (socioloģiju, psiholoģiju) un angļu valodas vēsturi un literatūru. Maģistra studijās specializējos angļu valodniecībā, aizstāvot maģistra darbu par psihiatrijas terminu un to skaidrojumu tulkošanu latviešu valodā. Savukārt doktorantūrā pievērsos daiļliteratūras tulkošanai – groteskas žanram. Tulkošana būtībā bija visu izglītības posmu noslēguma tēma. Latvijā tulkošana savā laikā tika apgūta pie vadošajiem valodniekiem – Andreja Veisberga, Ievas Zaubergas, Jāņa Sīļa, Jura Baldunčika u.c. Taču jāuzsver, ka kopumā ar docētājiem visos izglītības posmos man bija ļoti paveicies, jo mācījos no labākajiem Latvijas valodniekiem, papildinot zināšanas sociolingvistikā Budapeštā. Arī šobrīd cenšos iespēju robežās papildināt zināšanas gan kursos, gan praktiski darbojoties tulkošanā. Kāpēc tieši tulkošanas ceļš? Jau skolas laikā 90. gados bija pirmās iespējas tikties ar ārzemniekiem, tulkot filmas, sarunas, neliela apjoma dokumentus. Izglītībā vienmēr esmu vērtējis substances un satura aspektus augstāk par formu, kaut gan pirmajam grūti pastāvēt bez otra.

Kāda ir Jūsu darba pieredze? Pastāstiet, kāds, pēc Jūsu domām, ir Jūsu lielākais sasniegums.

Bakalaura studijas beidzot, strādāju vairākās Liepājas un Rīgas vidusskolās. Taču maģistra studiju laikā jau faktiski sāku darbu augstākajā izglītībā – Latvijas Universitātē, kur mums bija obligātā pedagoģiskā prakse, gan Liepājas Universitātē. Divus pilnus gadus strādāju par angļu valodas instruktoru Rīgas Mācību vadības un pavēlniecības štābā, mācījām militāro angļu valodu, tulkojām. Par kvalitatīvu darbu ar LR militārajiem atašejiem 2007. gadā saņēmu Pateicības rakstu. Kopš 2001. gadā uzsāku darba gaitas Ventspils Augstskolā, visu laiku arī tulkoju (šobrīd pēc savas izvēles pievēršos vairāk letonikas tekstu tulkošanai, taču tulkots ir arī plastiskajiem ķirurgiem, psihologiem, ārstiem, juristiem un citiem). Ar vieslekcijām par angļu zinātnes valodu esmu piedalījies arī RSU. Domāju – darba pieredze, kontakti ir arī mans lielākais sasniegums, jo sasniegums parasti saistāms ar profesionālo darbību. Noteikti jāmin arī promocijas darba aizstāvēšana. Stikla kalnā gan uzjājis neesmu, ar lidojošo paklāju arī vēl lidojis neesmu.

Jūs esat saņēmis VeA Studentu padomes gada balvu “Gada pasniedzējs”. Vai studentu novērtējums Jums ir svarīgs? 

Teikšu tā – SP Gada balvas pasākums augstskolā ir viens no krāšņākajiem un svinīgākajiem pasākumiem. Jā, 2019. gadā biju nominēts gada balvai, par ko esmu ļoti pateicīgs un laimīgs. Taču uzreiz jāpiebilst, ka mums TSF docētājiem ir tāda neformāla tradīcija uzsvērt, ka faktiski balva ir arī visam profesionālajam TSF kolektīvam, jo tiešām pasniedzēji mums ir labi gan augstskolas līmenī, gan starptautiski. Novērtējums ir svarīgs, lai saprastu, kas ir izdevies, kur vēl jāpilnveidojas. Darbs ar cilvēkiem nekad nevar būt viennozīmīgs. Gada balva nenozīmē, ka viss gājis kā pa diedziņu (radošā procesā tas vienkārši nav iespējams, ja vien neesi ģēnijs), cilvēki ir dažādi, studiju kursi atšķiras. Jāturpina strādāt studējošo un augstskolas labā. Galvenais, lai starp docētājiem un studentiem būtu cieņpilna, konstruktīva attieksme, sapratne, iespējas pārrunāt problēmjautājumus, pieņemt viedokļu dažādību.

Vai vienmēr zinājāt, ka savu dzīvi vēlaties saistīt ar valodniecību?

Līdz 9. klasei viss tik skaidrs nebija. Ar smaidu atceros, ka bērnudārza izlaiduma apliecībā bija ierakstīts, ka vēlos kļūt par ķirurgu. Skolā ļoti labi padevās bioloģija, īpaši šūnu bioloģija. Darbojos gan reģionālajā vides klubā, gan dabas mācības pulciņā, veidojām skolas dabas zinību laikrakstu. Taču vidusskolā nodarbību ciklā par ģenētiku nepadevās ar rēķināšanu, kur vajadzēja izskaitļot trušu acu krāsu un kaķu astēm minimālo un maksimālo garumu vairākās paaudzēs. Paralēli bioloģijai ļoti labi padevās angļu valoda – jau 8. klasē republikas olimpiādē par angliski runājošām zemēm ieguvu trešo vietu un LPSR Izglītības ministrijas diplomu. Vidusskolā mums bija brīnišķīga angļu valodas skolotāja Skaidrīte Kevica un erudīta latviešu valodas un literatūras skolotāja Dzidra Šmite; jāsaka, skolā tomēr skolotāja personība dažreiz ir viens no skolēna noteicošajiem karjeras izvēles faktoriem. Jāatzīst, vairāk iedvesmoja skolotāji, kuri šad tad atkāpās no mācību programmām, šabloniem, ideoloģiskām klišejām un dalījās ar profesionālo pieredzi.

Kā Jūs nonācāt Ventspils Augstskolā?

Tālajā 2001. gadā semestri sāku kā neievēlēts lektors, taču pēc tam pieteicos uz vakanto lektora vietu. Par VeA biju dzirdējis labas atsauksmes – dinamiska, uz attīstību vērsta augstskola, augstas prasības mācībās, nopietns akadēmiskais personāls. Tieši tāda arī bija pirmā sastapšanās ar augstskolu. Atceros, ka iebraucu no Rīgas pirmo reizi Ventspilī (iepriekšējā reize bija 80. gados, kad piedalījos Ventspilī šaušanas sacensībās un ieguvu pirmo vietu) un apmaldījos, jo nolēmu uz augstskolu doties ar kājām, bet laikam aizdomājos un nokļuvu Pārventā. Ar taksometru nācās doties uz augstskolu, jo pirmā tikšanās ar dekānu Jāni Sīli bija sarunāta tieši 12.00.  Tā arī turpmākos divdesmit gadus esmu audzis kopā Ventspils Augstskolu.

Jūs esat devies uz vairākām ārzemju augstskolām. Kas Jūs ir pārsteidzis kā citās augstskolās tiek mācīts un ko vajadzētu ieviest arī mūsu Tulkošanas studiju programmā?

Esmu gan studējis ārzemju augstskolās, gan strādājis ar studentiem Francijā, Čehijā, Grieķijā, Turcijā, Anglijā. Pirmkārt, jāuzsver, ka Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultāte uz citu valstu tulkošanas studiju programmu fona izskatās ļoti labi. Mums ir stabils un augsti kvalificēts kolektīvs, mērķtiecība, docētāji un studenti ir savas jomas patrioti. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem Birmingemas Universitātē docētāji diskutēja par tādiem jautājumiem, kurus mūsu studenti docētāju vadībā jau aprobēja bakalaura darbos, piemēram, par funkcionālo pieeju tulkošanā. Arī TSF starptautiskās konferences laikā pasaules līmeņa tulkojumzinātniece Mona Beikere secināja, ka zinātniskā doma Tulkošanas studiju fakultātē ir labā starptautiskā līmenī; citu valstu zinātnieki izteikušies, ka pat varam runāt par Ventspils Augstskolas tulkojumzinātnes skolu. Mūsu zinātniekus bieži vien aicina uzstāties ar plenārreferātiem starptautiskās konferencēs un iesaitīties zinātnisko krājumu redaktūrā. Šobrīd aktuāla ir padziļināta digitalizācija, lielo datu apstrāde, starpkultūru komunikācija. Īpaši visu jauninājumu jūklī nedrīkstam aizmirst, ka visnopietnākie pētījumi par latviešu valodu notiek tikai un vienīgi Latvijā, TSF dod neatsveramu ieguldījumu latviešu valodas lomas stiprināšanā, šis uzdevums noteikti jāturpina visos studiju līmeņos. Mazāk aizrauties valodniekiem ar ķeksīšu darbiem, indeksiem (arī Endzelīnam, Mīlenbaham un citiem nozīmīgiem valodniekiem statistikas reitings nav, taču viņus joprojām citē, piemēram, diahroniskajā valodniecībā). Kas mani uzrunājis citās augstskolas? Piemēram, ASV, kur studēju, ļoti aktīvi paši studenti iesaistījās radošos pasākumos, piedaloties augstskolas literātu klubiņos. Jau no pirmā kursa pašvadīta un atbildības pilna mācīšanās bija daudzu studējošo goda lieta. Atceros, ka kopā ar vācu valodas studentiem tulkojām Bertolta Brehta darbus angliski. 90. gados ideoloģiski ASV izglītības sistēma aizrāvās ar Marksa idejām – taču atšķirīgi viedokļi veicināja akadēmisko debašu kultūru nodarbībās. Neopozitīvisma gaismā vadījās pēc principa – ir dažādas patiesības, tika meklēti ceļi, kā ar tām sadzīvot. Radošuma pašiniciatīva – laikam šis ir viens no aicinājumiem TSF. Interesanti bija vērot, cik rūpīgi amerikāņu studenti rakstu darbos izvēlas leksiku, lasa vārdnīcas. Interesanta bija arī studiju organizācija. Studiju laikā bija jāizvēlas apgūt kāds no priekšmetiem, kas nav saistīts ar savu konkrēto specialitāti. Specializēšanās notika trešajā kursā un varēja pat apgūt papildu specialitāti, ja students slodzei bija fiziski un morāli gatavs. Un, protams, bibliotēka – milzīga neoklasicisma stilā būvēta ēka vairākos stāvos, kurā deviņdesmit procenti bija tikai akadēmiskā literatūra un elektroniskie resursi. Augstvērtīgam studiju procesam nepieciešamas investīcijas un sponsoru līdzekļi. Rietumos, cik es esmu vērojis, īpaši mākslīgi nešķir akadēmiskās un profesionālās studijas, viens no studiju cikla būtiskiem rezultātiem 21. gadsimtā – prasme mācīties mūža garumā pārmaiņu laikā. Studijās jābūt akadēmiskā satura pamatkodolam un relatīvi mainīgajai daļai, kura cenšas uztvert norises darba tirgū. Docētājiem šajā laikā ir ko turēt visās frontēs – mācību darbā, zinātnē, sadarbībā ar darba devējiem. Visi šie komponenti augstskolā ir vienlīdz svarīgi, ja runājam par izglītību, nevis proftehnisko apmācību turpmākajiem pieciem gadiem.

Jūsuprāt, kādam ir jābūt izcilam tulkam?

Nav noslēpums, ka tulkošana ir starpdisciplināra, analogo un digitālo resursu ietilpīga nišas joma Latvijā. No tā izriet, ka nepieciešamas fona zināšanas vēsturē, kultūrā, literatūrā, lietišķā filozofijā, saskarsmē un profesionālajā ētikā, starpkultūru komunikācijā. Izcils tulks lasa, interesējas, kopj valodu, pēta valodu, apgūst svešvalodas, nozaru terminus, iedziļinās žanru un tekstu īpatnībās. Ideāli, ja tulka izglītību laika gaitā papildina vēl kāda profesionāla aizraušanās. Izcils tulks – viena no cilvēcīgākajām profesijām, kas vēstures un nemitīgu darījumu griežos spējusi daudz ko vērst par labu (vai gluži otrādi, nekompetences dēļ salaidusi visu dēlī), jo valoda un komunikācija ir pamatu pamats. Ja runājam par profesijām vispār, tad valoda un komunikācija ir to balsts.

Kā Jūs domājat mainīsies tulka karjera pēc 10 gadiem? Vai tulkus aizstās jaunākās tehnoloģijas?

Līdz šim par spīti transhumānistu bažām tas nav noticis. Ir mainījusies darba specifika. Ar tinti un spalvas kātu sen jau neviens vairs netulko. TSF jau pie pirmajām digitalizācijas vēsmām ir ķērusies klāt IT jomai naski. Taču tehnikai un IT attīstībai joprojām nepieciešami cilvēki. Arvien biežāk un intensīvāk tulki darbojas starpdisciplinārās darba grupās – ar IT speciālistiem, valodniekiem, redaktoriem, nozaru speciālistiem. Tulks prasmīgi šķērso te analogo, te digitālo darba telpu. Latviešu valodā stila, humora, daiļliteratūras, komunikācijas manevru un manipulācijas, tulkošanas lingvopragmatiskos jautājumus tikai blāvi spēj imitēt tehnoloģija. Nāksies pievērst vēl lielāku vērību latviešu valodas jautājumiem visos līmeņos. Jāsaprot, ka tehnoloģijas singularitāte humanitārajos jautājumos ir bezgalīgs pilnveides ceļš. Iespējams, nāksies iedziļināties specifiskās jomās, veikt tulkojumu vairākās valodās vienlaicīgi. Vēl – uztvert, ka dažādu nozaru pārstāvji dažkārt par vienu un to pašu parādību runā ar atšķirīgu izpratni, tāpēc vērtīgi saskatīt saskarsmes punktus un atšķirības, piemēram, semantika un sintakse IT jomā un valodniecībā. Jābūt gataviem mācīties un mainīties.

Kādu grāmatu Jūs ieteiktu izlasīt katram studentam?

Ar grāmatām ir kā ar kulināriju – garša un gaume var ievērojami atšķirties. Filologiem vispār šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, jo lasām daudz; žanru un autoru skaits Latvijā un pasaulē ir milzīgs; iemeslu, kāpēc lasām, arī ir daudz. Tāpēc iedalīšu dažas no grāmatām nosacīti šādās tēmās (angļu, krievu, latviešu valodā):

Cilvēcībai un cerībai: Aijams Ahmads “Jarmukas pianists”;

Izteiksmes bagātināšanai latviešu valodā: Imants Ziedonis “Epifānijas”;

Apzinātībai: Rumi dzeja;

Eksotikas garšai un starpkultūru izpratnei: Kakudzo Okakura “Tējas grāmata”.

Savukārt brīvbrīžiem:

valodniekiem – Aleksandrs Kiklēvičs “Lingvisti joko. Etimoloģijas mīti, zinātniskas parodijas..” (krievu valodā), kā arī Koziņeca “Oksimoronu vārdnīca” (krievu valodā);

mākslīgā intelekta faniem – Garijs Kasparovs “Dziļā domāšana”;

stratēģiem – Suņdzi “Karamāksla”;

augstākās izglītības iestāžu kolēģiem – Čārlzs Snovs “The Masters”; 

psihologiem – Frank Tallis “The Act of Living”; Ēriks Fromms “Mīlestības māksla” u.c. viņa darbi.

Sarakstu varētu turpināt, bet šai reizei pietiks. Sireālistus, dadaistus, “deviantus” postmodernistus esmu pārslimojis – neaizraujos. 

Kādās valodās Jūs protat sasveicināties?

Latviešu, angļu, krievu, franču, vācu valodā – formāli un neformāli, kā arī latīņu, ķīniešu, igauņu, lietuviešu, arābu, svahili valodā, ivritā. Gan jau arī vēl kādā. Pēc pandēmijas jāturpina ceļot – vieglākais veids, kā apgūt valodā lietotos teicienus.

Ko Jūs novēlētu studentiem un kolēģiem pirms nākama semestra sākuma?

Pavasaris nāk ar jaunām cerībām, dienas kļūst garākas. Visas vētras reiz beidzas, gadalaiki mainās. Arī visiem novēlu ar prieku uzsākt jauno semestri, izmantot pilsētas piedāvātās atpūtu, sporta, kultūras iespējas. Atcerēsimies, ka no neliela defekta var dažreiz iegūt lielu efektu: tik daudz izaugsmes iespēju ir šajā laikā. Atbildīgi rūpēsimies par veselību – fizisko un garīgo, jo viena bez otras nav iespējama. Būsim atvērti jaunai pieredzei, zināšanām. Centīsimies vairot optimismu, mazināt kurnēšanu.