Viens no mums – Krista Betija Samauska
Pastāsti par sevi!
Esmu introverte, kurai cilvēki mazās devās sagādā prieku, ar izlepušu grāmatu gaumi un (lielākoties) vienpusēju mīlestību pret kaķiem.
Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
Šobrīd es studēju, brīvajā laikā rakstu un domāju, ka derētu pievienoties kādam pulciņam, bet jau pusotru gadu tālāk par domāšanu neesmu tikusi. :)
Kā izvēlējies par labu Ventspils Augstskolai un programmai "Tulkošana un valodu tehnoloģija"?
Kā vēsta teiciens – trīs lietas, labas lietas.
Interesanti, bet pēc vidusskolas beigšanas es formāli biju gan pieteikusies, gan tikusi uzņemta Ventspils Augstskolas Tulkošanas fakultātē, tomēr es pati tam vēl nebiju gatava. Manī bija daudz šaubu, turklāt koju dzīve šausmināja. Ticu, ka vēl nebija īstais laiks.
Pēc vidusskolas absolvēšanas paņēmu brīvo gadu jeb tā saukto GAP year. Pēc tam uzsāku mācības Ekonomikas un kultūras augstskolā, apgūstot tiesību zinātnes, līdz sapratu, ka esmu aizšāvusi greizi. Pēc pamudinājuma no malas iestājos šeit – augusta beigās un ar nokavēšanos, bet – Dieva pirksts vai sakritība – bija atlikusi taisni viena budžeta vieta.
Kāds ir tavs lielākais līdzšinējais sasniegums augstskolā un profesionālajā vidē?
Man nepatīk tos uzskatīt par
saviem sasniegumiem, es apzinos, ka man ir paveicies. Jūtos ļoti pateicīga par dotajām iespējām un piecām pārtulkotajām grāmatām.
Par sasniegumiem cenšos uzskatīt arī ikdienišķas lietas, piemēram, aktīvu dalību lekcijā (introvertu izaicinājumi) vai arī atzinīgu komentāru no augsti vērtēta pasniedzēja kādā sarežģītā priekšmetā.
Kas mudināja tevi sarakstīt grāmatu “Kima – mana neveiklā dzīve”?
Mana mamma ir rakstniece, tāpēc cilvēki mēdz apjautāties, vai iešu viņas pēdās, un uz to es parasti atbildēju ar kategorisku “nē”.
Es sākumā nemaz negribēju rakstīt grāmatu, vienkārši mēģināju radīt uzjautrinošu komiksu, bet tad sapratu, ka sižetu ne pārāk labi var uztvert. Nācās papildināt ar vārdiem. Tā pamazām nonācu līdz grāmatai.
Par ko ir sižets?
Sižets ir par pusaugu meiteni, kura uzsāk mācības jaunā skolā, bet viņai galīgi neiet. Jo labāku iespaidu viņa cenšas atstāt, jo lielākas ziepes savāra. Teiksim tā, viņa grib sadraudzēties ar foršo klasesbiedreni un pievērst sev puiša uzmanību, bet drīzāk iesēžas košļenē un gandrīz noslīcina pilnīgi svešu meiteni.
Dzirdējām, ka esi bijusi arī rezidente Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā. Kā tur īsti nokļuvi un kādi tad bija tavi pienākumi?
Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ir brīnišķīga vieta, kur tulkotāji un rakstnieki no visas pasaules var patverties no nervozās ikdienas steigas un veltīt uzmanību tikai radošajiem darbiem. Ideja izveidot šādu vietu Latvijā pieder rakstniecei Norai Ikstenai.
Lai kļūtu par janvāra rezidenti, izgāju cauri tādam pieteikšanās procesam, kādam iet cauri visi pretendenti :). Tur uzkavējoties, strādāju pie radošajiem projektiem, iepazinu talantīgus rakstniekus un tulkotājus un īpaši sadraudzējos ar rezidences kaķi Vatsonu.
Vai augstskolā iegūtās zināšanas un kontakti ir sagatavojuši un palīdzējuši izrauties profesionālajā vidē? Ja jā – kā?
Jā, studijās īpaša uzmanība tiek pievērsta arī rediģēšanas prasmēm, un man ir liels prieks turpināt šīs prasmes pilnveidot, sadarbojoties ar žurnālu “Domuzīme”.
Kādi ir tavi izvirzītie mērķi? Ko vēlies sasniegt nākamo piecu gadu laikā?
Mērķus es labprāt paturētu pie sevis, bet ideālā gadījumā, tos (īstenotus) varēs sastapt kādā grāmatnīcas plauktā. :)
Kādu padomu tu sniegtu studentiem, lai iedrošinātu pieteikties studijām VeA?
Augstskolas kopmītnēs ir kaķis, un no tām līdz augstskolas auditorijai ir maksimums piecu minūšu gājiens. Ja tas jūs nepārliecina, tad es nezinu, kas spēs.
Varbūt fakts, ka lektori ir zinoši eksperti, atsaucīgi un ar prieku atbild uz jautājumiem. Šeit iemāca vairāk, nekā biju gaidījusi.
Dalīties ar ziņu
Citi jaunumi
