Tuvojoties gada noslēgumam publicēsim intervijas ar diviem Ventspils Augstskolas (VeA) profesoriem mūsu stāstu sērijā Viens no mums, kuri šajā 2020. gadā svinēja nozīmīgas jubilejas. Īsi pirms Ziemassvētkiem uz sarunu aicinājām profesoru Juri Baldunčiku, kurš VeA ir jau no pirmās dienas. Profesors savas darba gaitas turpina studentu atzītajā un starptautiski novērtētajā Tulkošanas studiju fakultāte, kuras attīstības stūrakmeņi ir pieredzējuši docētāji.



Pastāstiet nedaudz par sevi – no kurienes Jūs esat? Kā radās Jūsu interese par valodām?

Esmu dzimis Jēkabpilī un jau no bērnības saskāros ar latviešu-krievu divvalodību, jo tuvākajā apkārtnē bija daudz pēc kara iebraukušo krievu. Iespējams, ka šis bija viens no iemesliem manai interesei par valodu, otrs – tēva māsa bija angļu valodas skolotāja.

Kāds ir Jūsu izglītības ceļš?

Izglītības ceļš sākumā bija tas parastākais, bet ar augstākās izglītības jomas izvēli radās sarežģījumi, tāpēc nācās vispirms divus gadus nodienēt armijā (nokļuvu kosmiskās izlūkošanas daļā, kas tagad ir Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs). Tur tad arī pieņēmu lēmumu par svešvalodām un sāku gatavoties. Savu palīdzību man neatteica kāds virsnieks, kurš tikko bija beidzis Maskavas Militāro svešvalodu institūtu. Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē sākumā nebija viegli. Labi, ka vadība bija prātīgi sašķirojusi pirmā kursa studentus: vienā grupā bija angļu specskolas beigušie, otrajā – citi labo Rīgas skolu beidzēji, bet trešajā – provinces censoņi. Ap ceturto kursu sākotnējā atšķirība jau bija gandrīz nemanāma.

Pēdējā kursā atradu vietu jaundibināmā skolā Rīgas tuvumā, kas garantēja arī dzīvokli (tas bija svarīgi, jo biju jau precējies, bet Rīgas pieraksta nebija). Diemžēl pirms valsts sadales šajā skolā nomainījās vadība un mani vairs „nepazina”. Ar tematu „Angļu aizguvumi latviešu valodā” sāku strādāt Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, bet Izglītības ministrija mana institūta direktora lūgumu neņēma vērā, jo biju „sadalīts” uz Limbažiem. Pēc kāda mēneša mana tiešā priekšniece Aina Blinkena, konsultējot Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku par Latvijas izstādes uzrakstiem, ieminējās par mani. Divas dienas vēlāk iesniedzu ministrijā nelielu papīrīti ar M. Ramāna parakstu, kas manu lietu atrisināja piecās minūtēs.     

Atzīšos, ka universitātē mani nekas īpaši neaizrāva. Vienīgais, kam ķēros klāt ar īstu dedzību bija pētnieciskie darbi: divi kursa darbi un diplomdarbs. Tāpēc arī institūtā pētniecības darbs sekmējās, un 1983. gada maijā aizstāvēju disertāciju.

Kāda ir Jūsu darba pieredze un kā Jūs nonācāt Ventspils Augstskolā?

Kad atnāca jaunie laiki, zinātnes laukā sākās kustība, ne pārāk izsvērtas reformas un arī intrigas. To zinu pietiekami labi, jo kā institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā piedalījos dažādās komisijās un apspriedēs. Nelabvēļi panāca manas zinātniskās tēmas finansēšanas pārtraukšanu, tāpēc bija pilnīgi jāpāriet uz angļu valodas mācīšanu, kas, paldies Dievam, tolaik bija ļoti pieprasīta. 1997. gada pavasarī mans kaimiņš Andrejs Jaunzems pastāstīja par Ventspils Augstskolas nodibināšanu. Lūdzu viņu informēt VeA vadību par manu vēlmi strādāt Tulkošanas studiju fakultātē, jo vienveidīgais darbs vairākās Rīgas augstskolās bija garīgi nogurdinošs. 

Ventspils Augstskolā strādājat kopš pirmās dienas. Kādi ir bijuši izaicinājumi un kā mainījušies studenti?

Ventspilī pirmos gadus nebija viegli, tomēr interesanti. Nācās veidot studiju kursus tādai programmai, kas bija vienīgā Latvijā (pilna cikla profesionāla programma). Studenti bija spējīgi, lielākajai daļai bija laba latviešu valoda. Diemžēl šo 23 gadu laikā nākas vērot pakāpenisku studentu latviešu valodas kvalitātes lejupslīdi. Tai līdzi nāk arvien manāmāka akulturācija (svešas kultūras elementu pārņemšana, savas kultūras elementu zaudēšana). Domājams, ka pēc izglītības satura reformas šīs negatīvās tendences iegūs vēl izteiktāku raksturu. 

Kāda, Jūsuprāt, būs latviešu valoda nākotnē? Vai uzskatāt, ka latviešu valodas kvalitāte ir pazeminājusies un kādi ir mūsu valodas draudi?

Eiropas Savienībā dominē dažādas nostādnes, kas vārdos it kā atzīst valodu un kultūru dažādību, bet darbībā tas pēc būtības neizpaužas. Latvijā sarūk to cilvēku skaits, kam patiešām rūp latviešu valodas līdzsvarota attīstība (ar šo terminu domāju pašas latviešu valodas potenciāla attīstību, kā arī citvalodu vienību pārņemšanu, ja to nosaka lingvistiskie faktori). Jau ilgāku laiku latvieši dzīvo tulkotā pasaulē, tiešā vai pastarpinātā veidā. Sliktākais ir tas, ka latviešu valodas runātāji (kā indivīdi) vairs nerada jaunvārdus, bet nekautrējas pārņemt angļu valodas vārdus (dažkārt latviešu apzīmējums jau ir, tikai cilvēki to nezina). Latvieši arvien mazāk izmanto vārdnīcas, ir cilvēki, kas latviešu skaidrojošo vārdnīcu vietā ņem angļu vārdnīcu (šeit jāatgādina, ka līdzīga izskata vārdi angļu un latviešu valodā nereti atšķiras pēc nozīmes, piem., latviešu konsekvence nav ekvivalents angļu vārdam consequence). 

Jaunākās paaudzes valodnieki labprāt meklē savus tematus starptautiskā līmenī, bez kritiskas domāšanas pārņem gandrīz visu, kas rakstīts angļu valodā, tāpēc mūsdienu latviešu valodas problēmas viņus maz interesē. Arī valodas ideoloģijā izjūtama rietumu ultraliberālisma ietekme, ikviens aizrādījums vai komentārs par valodas kļūdām izraisa pretreakciju – „stulbie valodnieki cenšas uzlikt valodas attīstības brīvībai roku dzelžus”. Bet ko nozīmē „valodas attīstības brīvība”? Pamatā tā ir neierobežota vēlme lietot aizguvumus vai sarunvalodas vārdus (es gan ļoti šaubos vai startaps, stendaps un bilde ir latviešu valodas attīstības apliecinājums).     

Kāds ir Jūsu dzīves moto, varbūt kāda atziņa, ar ko vēlaties dalīties?

Šeit vietā atgādināt senu patiesību – ikviens ir atbildīgs par latviešu valodu. Tās institūcijas, kas nodarbojas ar valodas jautājumiem, var daļēji atrisināt tikai aktualizētos terminoloģijas jautājumus. Bet daudzi prakses gadījumi laika gaitā it kā iekapsulējas, tos vēlāk grūti izlabot. Kāpēc mūsdienās cilvēki lieto vārdu agresīvs pozitīvā nozīmē, ja latviešu vārdnīcās tam ir tikai negatīva nozīme? Ja sporta komentētājs pateicas komandai par „agresīvu” spēli, tad ceļu policistam būtu jāpateicas autovadītājam pa „agresīvu” braukšanu? Bet tas taču ir absurds (abos gadījumos!). Slikti, ka liela daļa mediķu runā par „hroniskām saslimšanām” (slimst, slimst un tā arī nevar saslimt?). Vēl vairāk pārsteidz Rīgas Tehniskās universitātes prakse lidaparātu saukt par „gaisa kuģi” (izrādās, ka arī tā saucamie droni ir „gaisa kuģi”).

Kādu grāmatu Jūs ieteiktu izlasīt katram studentam?

Pēdējos gados ir tik daudz darba un pienākumu, ka atliek ļoti maz laika daiļliteratūrai. Jaunākās paaudzes autori kaut kā nepievelk, jo bez idejas un sižeta pavediena es instinktīvi preparēju arī lingvistisko faktūru. Ja gribas vārda mākslu – ņemu rokā Imantu Ziedoni (viņš parasti nepieviļ).

Ko Jūs novēlētu studentiem un kolēģiem? 

Nobeigumā jākonstatē, ka vairākums latviešu par valodu nedomā vai iedomājas ļoti reti. Droši vien tā ir pareizi. Tomēr nevajadzētu nonākt līdz pilnīgai vienaldzībai. Vai, kas vēl sliktāk, pieņemt anglosakšu valodas ideoloģiju un tādā veidā sekmēt latviešu valodas degradāciju. Gan studentiem, gan kolēģiem novēlu nebūt vienaldzīgiem, bet ieņemt aktīvu pozīciju valodas un kultūras jautājumā, savai nostājai izmantot labi argumentētus, mūsu sabiedrībā un vēsturē sakņotus pamatus.