Yashshwi Nathawat ir studente, kas pašlaik studē pēdējā kursā bakalaura programmā Starpkultūru komunikācija. Pēc izglītības posma Indijā viņa stāsta, kā viņas aizraušanās ar komunikāciju noveda pie lēmuma izvēlēties studijas, kas viņu visvairāk interesēja, šeit, Ventspils Augstskolā. Tuvojoties bakalaura studiju noslēgumam, viņa atskatās uz šo ceļu un dalās ar stāstiem par sevi un savu pieredzi šajā intervijā.

Pastāsti par savu pieredzi, pārceļoties no Indijas uz Latviju

Visu savu dzīvi esmu pavadījusi Indijā, tāpēc pārcelšanās uz citu kontinentu bija izaicinoša. Tā bija mana pirmā starptautiskā ceļojuma pieredze, un es joprojām skaidri atceros, cik satraucoši bija tikt galā ar lidostu un lidojumiem, kā arī imigrācijas jautājumiem.

Dzīves uzsākšana Latvijā nozīmēja – dokumenti, termiņi, bankas, jauni cilvēki un, īpaši, pielāgošanās nacionālajai virtuvei, kurai trūka tas pie kā biju pieradusi. No jaunākā ģimenes locekļa un lutinātākā bērna es pārvērtos par patstāvīgu un izlēmīgu cilvēku, kāda esmu šodien.

Kādas kultūras atšķirības novēroji? Kā tām pielāgojies?

Viena no lielākajām kultūras atšķirībām, ko es pamanīju, bija tas, cik atturīgi ir latvieši. Viņi nesmaida, nesveicina un pat nemēģina būt pieklājīgi, ja viņi jūs nepazīst. Tas ir tik atšķirīgi no tā, pie kā biju pieradusi savās mājās. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka tas nav draudzīguma trūkums, bet gan atšķirīgs veids, kā to izpaust, un vienkārši jāpierod pie šī dzīvesveida.

Vēl viena atšķirība bija dzīves ritms Ventspilī – tas ir kluss un lēns, un to novērtēju. Šī bija mana mīļākā lieta, pie kuras pielāgoties. Man patīk miers, daba un laiks, ko varu pavadīt vienatnē, pievēršot uzmanību pašanalīzei un personīgajai izaugsmei.

Kā Tev izdevās izveidot kontaktus ar vietējiem studentiem?

Godīgi sakot, es neesmu sabiedrisks cilvēks, tāpēc vietējo studentu vai draugu grupas veidošana nebija kaut kas, ko es aktīvi mēģināju īstenot pirmajos studiju gados. Es jutos ērti, kad cilvēki mani uzrunāja pirmie, to darīja citi starptautiskie studenti. Tikai pēdējā gadā es ieguvu savu pirmo latviešu draugu, un mēs vienmēr smejamies par to, kā es vēlos, lai mēs būtu kļuvuši par draugiem agrāk. Tas vienmēr ir par to pirmo soli, ko sper.
Vienīgie brīži, kad es izkāpu no savas komforta zonas un pievienojos citu studentu kompānijām, bija skolas pasākumi un ballītes. Tie patiešām palīdzēja man labāk justies un iekļauties starp kolēģiem un kursa biedriem.

Kā pavadi savu brīvo laiku ārpus lekcijām? Vai atradi kādus hobijus vai intereses?

Būt ļoti patstāvīgam un būt starptautiskajam studentam ir cieši saistīti. Ārpus lekcijām vienmēr ir daudz darāmā – gan ikdienišķi mājas darbi, gan mājasdarbu uzdevumi. Tomēr, ja ir kas tāds, ko man patīk darīt brīvajā laikā, tad tas ir lasīt labu grāmatu. Visvairāk man patīk tas, ka man ir sava bibliotēka mājās – Ventspils Augstskolas ēka.

Latvija ir tik ļoti atšķirīga no Indijas, ka mani bija jāpielāgo savi ierastie hobiji. Cilvēki šeit ir ļoti aktīvi – vai tā būtu ceļošana, riteņbraukšana, peldēšana vai sports. Vasarā es vienmēr cenšos apmeklēt pludmali un braukt ar velosipēdu, cik vien vēlos, bet ziemā – apmeklēt slidotavu.

Kā tu raksturotu Ventspili? Vai ieteiktu studēt arī citiem cilvēkiem?

Ja man vajadzētu to raksturot vienā vārdā, es teiktu – mājas. Es vienmēr esmu jutusies, ka šeit piederu. Man ļoti patīk, cik tīra, droša un ainaviski skaista ir šī vieta. Es dzīvoju vidē, kur daba piedāvā visu iespējamo, un tas sniedz man tādu mieru, kādu nekur citur neesmu piedzīvojusi. Tā ir labi plānota, nodrošinot ar nepieciešamajām kultūras iespējām un praktiskajām ērtībām.

Tomēr ir daudz diskusiju par to, vai šī vieta ir piemērota studentiem. Lielākā daļa studentu dod priekšroku dzīvīgākai ikdienai, un tas ir pilnīgi saprotami, jo universitātes laiks ir viņu dzīves jautrākais posms. Šajā pilsētā nav tik daudz izklaides iespēju kā lielākajās pilsētās. Tomēr augstskola to kompensē ar saviem pasākumiem, ballītēm un tikšanās reizēm.

Vai esi mēģinājus pagatavot indiešu ēdienu saviem latviešu draugiem? Kāda bija viņu reakcija?

Nu, kā jau es minēju, man nav daudz latviešu draugu, bet jā, es pagatavoju indiešu saldo ēdienu, ko sauc "halva", savai latviešu draudzenei, un viņa teica, ka viņai ļoti garšoja, un viņa recepti pat iedeva savai vecmāmiņai. Es biju priecīga par to.