Astronoms pēta zvaigžņu veidošanās aizsākumus
Astronomi var būt atraduši jaunu veidu, kā atklāt zvaigžņu veidošanās apslēpto vēsturi, pētot kaut ko pārsteidzoši vienkāršu – kosmisko ledu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā Astronomy & Astrophysics, Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra vadošais pētnieks Juris Kalvāns pētījis kā starpzvaigžņu molekulārajos mākoņos veidojas blīvi, tumši apgabali pirms tajos galu galā rodas jaunas zvaigznes. Pētījumā tika analizēts ķīmiskais sastāvs ledus slānītim uz starpzvaigžņu putekļu graudiņiem.
Ar datormodelēšanas palīdzību tika pārbaudīti pieci dažādi scenāriji tam, kā laika gaitā varētu pieaugt miglāja kodola blīvums, tostarp pakāpeniska augšana, strauja saspiešanās un gravitācijas kolapss. Salīdzinot datorsimulācijas ar radioastronomiskajiem novērojumiem, piemēram, ar starpzvaigžņu ūdens ledus, pētnieki noskaidroja, kuri veidošanās scenāriji vislabāk atbilst reālajiem kosmiskajiem mākoņiem. Visiespējamākais attīstības ceļš nav nedz netraucēts gravitācijas kolapss, nedz pēkšņa triecienviļņu izraisīta saspiešanās, bet gan samērā vienmērīga evolūcija, kas ilgst aptuveni divus miljonus gadu un ietver apmēram vienu miljonu gadu ilgu aktīvas miglāja centrālās daļas saraušanās posmu. Tas var šķist ilgs laiks, taču jāatceras, ka Saules sistēmas vecums ir 4,56 miljardi gadu un tās veidošanās vairāku miljonu gadu laikā patiesībā noritēja visai strauji.
Tumšos starpzvaigžņu miglājos atrodas apsarmojuši puteklīši. To kodoliņš ir ciets – akmens vai ogleklis, kamēr ledus slānītis sastāv no sasalušām ūdens, tvana gāzes, oglekļa dioksīda, metāna (dabasgāzes), amonjaka, metanola (koka spirta) un citām arī uz Zemes pazīstamām molekulām.
Kosmiskā ledus sastāvs kalpo kā dabisks miglāja pagātnes arhīvs. Molekulārajam mākonim pakāpeniski kļūstot blīvākam un tumšākam, uz putekļu graudiņiem uzkrājas ledus, kura molekulu saturs atspoguļo pieredzētos fizikālos apstākļus. Simulāciju rezultāti liecina, ka blīvu miglāju kodolu veidošanos nosaka ārējā ietekme un miglāju evolūcija galaktikas spirālzaru mērogā, nevis tikai gravitācija. Salīdzinot novēroto ledus sastāvu ar simulācijās iegūto, pētnieki var noteikt, kā atsevišķi miglājs attīstījies.
Šis pētījums palīdz izprast notikumu virkni, kuras rezultātā izkliedētā starpzvaigžņu viela pārtop blīvos jaunu zvaigžņu šūpuļos. Šādi zvaigžņu veidošanās apgabali ir vieni no galvenajiem radioastronomisko novērojumu mērķiem, teorētiskie modeļi izmanto datos gan no atsevišķiem teleskopiem (molekulu novērojumus), gan interferometriskajiem tīkliem kā JIVE Eiropā (miglāju struktūras izpēti).
Šādi pētījumi ne tikai palīdz labāk izprast zvaigžņu veidošanās procesus, bet arī stiprina zinātnisko kapacitāti jomās, kas ir nozīmīgas mūsdienu astronomijas attīstībai. Darbs ar sarežģītiem radioastronomiskiem datiem veicina jaunu zināšanu un prasmju attīstību radioastronomijā, signālu un datu apstrādē, elektronikā un informācijas tehnoloģijās, kā arī paver iespējas arvien plašāk izmantot mašīnmācīšanos un mākslīgā intelekta iespējas pētniecībā. Vienlaikus tiek attīstītas jaunas metodes un tehnoloģiski risinājumi, kas var sniegt ieguvumu arī citās zinātnes jomās.
Publikācija pieejama šeit: https://www.aanda.org/articles/aa/full_html/2026/09/aa53962-25/aa53962-25.html
Informācija ir sagatavota projekta “Ventspils Augstskolas starptautiskā sadarbība un inovācijas Latvijas viedās specializācijas attīstībai” ( Nr. 1.1.1.5/3/25/I/012) ietvaros.
Dalīties ar ziņu
Citi jaunumi






