Intervijā pirms gada Hesuss Montes minēja, ka viņa sapnis ir piedalīties Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos. Šogad viņa sapnis piepildījās - viņš piedalījās svētkos gan kā dejotājs, gan kā kora dalībnieks, tāpēc aicinājām Hesusu uz interviju, lai viņš padalītos ar savu pieredzi.

Kāpēc Tu izvēlējies dejot tautas dejas? Cik ilgi Tu ar tām  nodarbojies?

Es sāku dejot tautas dejas, kad mācījos universitātē. Pirmās apguvu meksikāņu tautas dejas, pēc tam, kad pārcēlos uz Horvātiju, tur mācījos horvātu tautas dejas. Uz Latviju pārcēlos oktobrī nepilnus 5 gadus atpakaļ, novembrī jau biju pirmajā “Strautuguns” deju mēģinājumā. Tas nozīmē, ka ar latviešu tautas dejām jau nodarbojos gandrīz 5 gadus.

Ja vēlies iepazīt valsti, kurā dzīvo, labākais veids, kā to izdarīt, ir atgriezties pie tautas saknēm. Katras valsts saknes ir folklora un tradīcijas. Kad atrodies svešā valstī, ir divas iespējas kā dzīvot un baudīt šo vietu – pirmā ir būt pastāvīgam tūristam, otrā ir iekļauties sabiedrībā, ko es arī izvēlējos darīt.

Kā noritēja mēģinājumi Dziesmu un Deju svētkos?

Būtībā visu laiku bija mēģinājumi – no rīta, vakarā, dažreiz pat naktī… visu laiku bija mēģinājumi. Dažreiz mums bija jāceļas 6:30, lai paēstu brokastis, jo ap 7:20 jau bija jādodas uz mēģinājumu, kurš sākās 8:00. Ierodoties mēģinājumos, ir jāizdejo dejas vairākas reizes. Viena vienkārša deja, kas jau ir zināma, var aizņemt 30 līdz 40 minūtes, kamēr visi dalībnieki to prot pareizi nodejot.

Kādas ir tavas attiecības ar latviešu valodu? Tas nebija šķērslis mēģinājumos?

Valoda vienmēr ir bijis šķērslis, jo, dejojot arī “Strautuguns” kolektīvā, visas norādes ir latviski un es nesaprotu nevienu no tām! Man ir bagātīga pieredze dejošanā, kas palīdz ātrāk apgūt jaunas kustības un soļus – es tās redzu un mēģinu atkārtot. Reizēm es kaut ko daru nepareizi, taču kolēģi mani palabo.

Deju svētkos man bija jāiet līdzi straumei. Es nevarēju pateikt: “Ei, vari iztulkot, lūdzu? ”

Es arī 1,5 gadus dziedu korī “Līvzeme”. Pēdējā koncertā Mežaparkā es iesāku koncertu dziedot korī. Nodziedāju 5 vai 6 dziesmas un tad devos pie “Strautuguns” kolektīva, lai turpinātu koncertu dejojot. Piedaloties korī, es nezinu par ko es dziedu, taču tas man palīdz iemācīties pareizi izrunāt vārdus, kā arī saprast, kā veidojas vārdi latviešu valodā. Varbūt pēc pāris gadiem intervija būs jau latviešu valodā!

Vai apmeklēji arī kādu citu koncertu vai pasākumu?

Nē, nevarēju. Man ar “Strautuguns” kolektīvu bija jāpiedalās noslēguma koncertā Daugavas stadionā, papildus bija privilēģija piedalīties svētdienas noslēguma koncertā, kas notika Mežaparkā. Tāpat mums bija jāpiedalās koncertos “Balts”, kas norisinājās Arēnā Rīga. Mēs uz deju svētkiem braucām jau piektdien, lai brīvdienās dotos uz pirmajiem mēģinājumiem koncertam “Balts”. Pēc tam sākās mēģinājumi noslēguma koncertam Daugavas stadionā. Starp šiem mēģinājumiem arī bija jāgatavojas noslēguma pasākumam Mežaparkā.

Dažos brīžos bija nedaudz brīvs laiks, ko izmantojām, lai dotos uz kādu muzeju. Laiks nekam citam neatlika.

Pirms devies uz Dziesmu un Deju svētkiem, ko Tu no tā sagaidīji?

Kā jau iepriekš minēju, es nodarbojos ar dejām vairākus gadus, kas nozīmē, ka esmu piedalījies daudzos koncertos un festivālos. Es domāju, ka šis festivāls būs kaut kas līdzīgs tam, ko esmu jau piedzīvojis. Iepriekš vietnē YouTube biju redzējis vairākus video, un izskatījās, ka tur ir ļoti daudz cilvēku. Taču viena lieta ir skatīties video, pa visam cita ir būt klāt un piedzīvot to pašam.

Kādas bija Tavas emocijas noslēguma koncertā Daugavas stadionā?

Ir ļoti daudz emociju. Tu vari salauzt celi, vai izmežģīt potīti tā, ka nevari pastaigāt, taču tik un tā tu teiksi: “Es dejošu!” Es redzēju vairākus dejotājus, kuriem diemžēl bija nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vienam dejotājam pat bija nepieciešami kruķi, lai staigātu. Mums, dejotājiem, manuprāt, vissāpīgākās ir nevis fiziskās sāpes, bet gan tas, ka esi gaidījis 5 gadus, lai piedalītos deju svētkos, taču vienā brīdī šī iespēja tiek atņemta traumas dēļ.

Kad tiek pabeigts priekšnesums, tu klausies aplausos – pirmie aplausi ir veltīti dejotājiem, kas tikko nodejojuši deju un pamet deju laukumu, otrie aplausi ir tiem tūkstošiem dejotāju, kas gatavojas uznākt uz laukuma. Tā ir fantastiska sajūta! Koncerta noslēgumā es sajutu Latviju savā sirdī un jūtu to vēl joprojām.

Dziesmu un Deju svētki ir viena no iespaidīgākajām pieredzēm, kas man ir bijusi visā manā dzīvē!

Ja Tev būs iespēja – vai Tu piedalīsies nākamajos Dziesmu un Deju svētkos 2028. gadā?

Protams! Tas pat nav jautājums! Es ceru, ka man tas izdosies, jo diemžēl man ir nelielas problēmas ar vienu celi. Laiku pa laikam tas sāp. Koncerta pēdējā daļā mūsu kolektīvam nācās dejot uz nelielas nogāzes, kas lika manīt par sāpošo celi. Tieši pirms iešanas stadionā es pie sevis nodomāju: “Ja man ir jāsalauž ceļgals, lai es dejotu, esmu gatavs to darīt!”

Ko Tu novēli latviešiem?

Katram latvietim ir jāpiedzīvo Dziesmu un Deju svētki, bet pats galvenais – esiet lepni par šiem svētkiem, par savu kultūru un tradīcijām. Tie ir fantastiski un patiešām unikāli.