Pirms 15 gadiem madonietis MATĪSS MALTISOVS Ventspilī ieradās kā viens no Ventspils Augstskolā uzņemtajiem 1. kursa studentiem. Viņš bija mērķtiecīgi gājis uz to, lai studētu elektroniku. Ventspils Augstskolā iegūts gan bakalaura, gan vēlāk - arī maģistra grāds. Mērķtiecība turpināja būt viņa sabiedrotā arī doktorantūras studiju laikā Rīgas Tehniskajā universitātē. Kļuvis par zinātņu doktoru elektronikā, viņš nolēma atgriezties Ventspils Augstskolā, lai to, ko ieguvis, dotu tālāk. Šobrīd Matīss Maltisovs ir Informācijas tehnoloģiju fakultātes docents un pasniedz topošajiem elektronikas inženieriem. Sarunā plašāk par aktuālo nozarē un izglītībā.

Lūdzu, pastāstiet par savu darbu Ventspils Augstskolā.

Ventspils Augstskolā strādāju ar elektronikas inženierijas studentiem, kuriem, sākot jau no 1. kursa, vadu visus praktiskos elektronikas inženierijas projektus un pasniedzu arī dalu teorijas. 1. kursā iepazīstamies ar darba instrumentiem, saprotam, kas ir iespiedplates, kā veikt simulācijas, kā izmantot mērinstrumentus. 2. kursā būvējam SUMO robotus, 3. kursā studenti veido stratosfēras zondi IRBE. Ir arī dažādi tehniskie kursi, kuros studenti apgūst elektrobarošanu, iespiedplašu dizainēšanu, modulācijas... Kas ir ļoti būtiski, jauniešiem dodam ļoti daudz praktisko zināšanu un pirmo praktisko pieredzi, lai sagatavotu darbam industrijā.

Arī man pašam būtu neiespējami vadīt jauniešiem praktiskos kursus, j a es būtu izgājis tikai akadēmisko ceļu. Katrs students individuāli strādā pie sava projekta, katram ir pavisam cits darbs, un man kā pasniedzējam ir jāspēj īsā laikā pārslēgties no tēmas uz tēmu, jāsaprot, jāpalīdz studentam atkļūdot un vēl izskaidrot, kur viņš ir kļūdījies. Līdz ar to arī man ļoti noder praktiskā pieredze.

Kur jūs to esat ieguvis?

Industrijā esmu jau vairāk nekā desmit gadus. Esmu strādājis šķidro kristālu displeju rūpnīcā EuroLCDs Ventspilī. Vēlāk sāku strādāt Rīgā, Lightspace Technologies, kas nodarbojas ar virtuālās un papildinātās realitātes briļļu ražošanu, - tās ir brilles, kas projicē 3D attēlus. Sākumā uzņēmums izstrādāja dažādus risinājumus rūpniecības, būvniecības un medicīnas vajadzībām, vēlāk - militārajai nozarei, armijai. Galvenokārt mūsu izstrādātais produkts bija atšķirīgs ar to, ka fokusa attālumu varēja pielāgot katram cilvēkam individuāli. Tas ir svarīgi, jo mums katram ir atšķirīgs acu attālums, galvas forma, redzes fokusa attālums. Viens risinājums neder visiem. Ilgtermiņā lietojot papildinātās realitātes brilles, fokusa attāluma atšķirību dēļ var rasties galvassāpes, reiboņi un citas veselības problēmas. Tagad šis uzņēmums pieder investoriem no Somijas.

Pēc tam pārgāju uz uzņēmumu CellboxLabs, kur paralēli darbam Ventspils Augstskolā strādāju arī šobrīd. Veidojam cilvēku orgānu analogus, ko pārnesam uz čipu jeb speciālu iekārtu, kas nodrošina orgānu šūnu augšanu un darbību. Farmācijas uzņēmumiem tas rada iespēju paātrināti veikt medikamentu testēšanu. No cilvēka tiek paņemti šūnu paraugi, saliekam speciālos čipos, turpinām audzēt un tad varam replicēt aknas, kuņģi, zarnas un citus orgānus. Cellbox Labs ir jauns, Rīgā bāzēts uzņēmums.

Kā jūs saredzat tehnoloģiju attīstību nākotnē?

Es domāju, ka viss būs atkarīgs no tā, kāds būs pieprasījums un kāds - piedāvājums. Jo vairāk tu radi, jo labāk saredzi potenciālos attīstības virzienus, un jo labāk saproti, ko radīt. Inženieru uzdevums ir atrast problēmu un rast tai risinājumu - tā ir galvenā atslēga. Jo vairāk darīsim, jo vairāk iespēju radīsies, bet, kas ir būtiski - ir jābūt kādam, kas ir gatavs paņemt ideju un nest to līdz sabiedrībai, un ir jābūt cilvēkiem, kas gatavi maksāt Jo lielāka būs sabiedrības maksātspēja, jo lielākas būs iespējas attīstīt tehnoloģijas.

Tas ir līdzīgi kā ar pirmajiem mobilajiem telefoniem, kurus, kā atcerams, sākumā varēja atļauties salīdzinoši ierobežots cilvēku loks. Ar laiku pieauga mobilo telefonu funkcionalitāte. Nu jau varēja ne tikai piezvanīt, bet arī sūtīt īsziņas, vēlāk - bildes, vēl pēc kāda laika arī izmantot internētu. Laika gaitā parādījās gigants Apple ar savu pirmo iPhone, pamazāk sāka attīstīties mobilās aplikācijas. Cilvēki gribēja šādu produktu un bija gatavi par to maksāt, un tas stimulēja nozares attīstību. Šādi varam skatīties uz visu. Ja cilvēki gribēs un būs gatavi par to maksāt, attīstībai nebūs robežu. Pretējā gadījumā jebkura inovatīvā ideja apstāsies pie pirmā prototipa.

Tomēr tikpat svarīgs arī pirmais posms - radīt ideju un uzdrošināties riskēt, lai to īstenotu.

Jā, un ļoti lielā mērā tas ir saistīts ar entuziasmu un kādu blakus stimulu. Doktorantūras studiju laikā biju aizbraucis uz Eiropas kodolpētniecības centru CERN Šveicē. Tā ir vieta, kur radās internēts un pirmais skārienjutīgais ekrāns. Internetu izgudroja tāpēc, lai dokumenti vairs nebūtu jāpāmēsā starp ēkām. Savukārt pirmā skārienjutīgā ekrāna tehnoloģija radās tāpēc, ka CERN pētniecības centrā, kas, starp citu, atrodas 100 metrus zem zemes, ir daudz dažādu iekārtu ar pogām, klaviatūras. Lai to nebūtu tik daudz, tika izgudrota pirmā skārienjutīgā ekrāna tehnoloģija. Blakus CERN ir slavenā Rolex rūpnīca. Un interesanti, ka, piedāvādami uzņēmumam tolaik jauno tehnoloģiju integrēt pulksteņos, saņēmuši nepārprotamu noraidījumu. Tagad mēs esam 30+ gadu vēlāk un nēsājam digitālos pulksteņus...

Ja runājam par elektriskajiem skrejriteņiem - arī tie jau ir ļoti seni, kopš 1930.-1940. gadiem. Tāpat vairāki lielie tirgus spēlētāji jau tolaik bija uzražojuši pirmās elektriskās mašīnas, taču kaut kā tajāvisā pietrūka. Industrija nebija ieinteresēta attīstīt elektromobiļus, jo dīzeļdegviela, gāze un viss cits bija lētāks un pieejamāks par elektrību. Tāpēc es teiktu, ka laiks, pieprasījums un piedāvājums ir tie, kas noteiks tehnoloģiju attīstītību.

Starp citu, pirms kāda laika man radās interese papētīt dažādas idejas - kā tās radušās, kas pasaulē ir izgudrots. Atradu avotu, kur bija salīdzinātas mājsaimniecību elektriskās un elektroniskās iekārtas un to funkcijas dažādos laikos. Un tur atklājās, ka, piemēram, Amerika piķi mājsaimniecību praktiskuma ziņā bija sasniegusi 1930. gados. Piemēram, ledusskapjos toreiz tika iebūvēti rotējami plaukti, bija atsevišķi plaukti dažādiem produktiem, ko var pielāgot savām vajadzībām, saldētavas bija ar dažādiem temperatūras līmeņiem. Dažbrīd liekas, ka ejam atpakaļ, jo tagad pārsvarā visu gribam minimālu, pēc iespējas vienkāršu.

Turklāt jebkuras idejas īstenošana ir risks. Mūsdienās līdz ar inflācijas pieaugumu un apkārtējo situāciju, kas ir tik trauksmaina, cilvēki aizvien retāk izvēlas lieki riskēt. Cilvēkam pēc savas dabas patīk dzīvot komfortā, taču, pastāvīgi esot komforta apstākļos, pat katra mazākā izmaiņa rada satraukumu un domas par to, vai tas ir tā vērts. Patiesībā ir tā -jo lielākā diskomfortā cilvēks dzīvo, jo elastīgāks viņš spēj būt. Pie šādiem noteikumiem cilvēks spēj labāk pielāgoties jebkurām norisēm ap sevi. Arī troksni var pieņemt par normu.

Vai Latvijā trūkst elektronikas inženieru?

Atbilde nebūs viennozīmīga. Jāsāk ar to, ka elektronikas inženieri ir, bet uz kopējā fona salīdzinoši maz. Tajā pašā laikā arī nevarētu teikt, ka Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas pārstāv šo nozari. Elektronikas inženieru nevar būt daudz maza pieprasījuma apstākļos. Mūsu var būt daudz un mēs varam būt spēcīgi, bet, ja nav uzņēmumu, kuriem nepieciešamas mūsu zināšanas jaunu risinājumu radīšanā, speciālisti, visticamāk, aizbrauks.

Tajā pašā laikā ir uzņēmumi, kuri meklē elektronikas inženierus, un ne visi, kas pabeidz elektronikas inženierijas studijas, paliek šajā nozarē. Daudzi pārfoku-sējas uz programmēšanu, projektu vadīšanu, ražošanu. Ir maz savas nozares profesionāļu, kas ir spējīgi un motivēti no nulles izstrādāt jaunus risinājumus.

Pēdējo gadu laikā Latvijā ir parādījušies vairāki jauni uzņēmumi, kas darbojas militāro dronu ražošanas jomā. Viņiem ir vajadzīgi cilvēki ar pieredzi, un tādu Latvijā nav daudz. Un nav tā, ka šādu speciālistu trūkst tikai Latvijā un ka mēs rotējam tikai savā starpā. Līdzīga problēma ir arī citās valstīs, un viņi darbaspēku meklē starptautiskā darba tirgū, arī Latvijā. Vairāki mani kolēģi ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm.

Līdzīgi kā citās nozarēs, arī jaunajiem elektronikas inženieriem ir jāspēj sevi pierādīt uzreiz.

Jā! Tāpēc Ventspils Augstskolas studentiem pamatā mēģinām visu mācīt caur praksi. Manis pieminētajos elektronikas inženierijas projektos prakse un teorija ir roku rokā. Vēlamies panākt, lai mūsu studenti ir pietiekami spēcīgi un lai varētu konkurēt darba tirgū.

Kā jūs pats nonācāt pie lēmuma studēt elektroniku?

Elektroniku Ventspils Augstskolā sāku studēt 2010. gadā. Man ļoti patika viss, kas ir tehnisks. Atceros, ļoti negribēju studēt Rīgā. Par to arvien pārliecinos arī tagad, kad strādāju Rīgā. Man nepatīk tā lielpilsētas burzma, troksnis. Man patīk miers un klusums. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka arī pats nāku no mazpilsētas - esmu no Madonas. Mani vecvecāki dzīvoja netālu no Ventspils. Turklāt tolaik elektronikas inženierijas studijas piedāvāja tikai divas augstskolas - Rīgas Tehniskā universitāte un Ventspils Augstskola. Citur Latvijā šādu izglītību nevarēja iegūt. Ventspilī pabeidzu gan bakalaura, gan maģistra programmu. Vēlāk uzņēmumā, kurā strādāju, radās ideja, ko attīstīt, un es to pārnesu uz savu promocijas darbu. RTU pabeidzu doktorantūru. Man likās pavisam loģiski atgriezties Ventspilī, lai dotu tālāk to, ko esmu ieguvis. Viegli ir kaut ko paņemt un aiziet, bet ir jāmāk arī dot atpakaļ. Šobrīd Ventspils ir manas ģimenes pamata dzīvesvieta.

Avots:

Laikraksts "Ventas Balss", 8. lpp, 22.04.2025.

Rebeka Miksone

Foto: Krists Kūla, https://www.facebook.com/ventasbalss.lv