Jupitera radio starojums kā dabisks kosmosa laikapstākļu indikators
Jupitera dekametriskais radio starojums (DAM) ir viens no jaudīgākajiem un strukturāli sarežģītākajiem radioavotiem Saules sistēmā. Jupitera signāli (piemērs parādīts 1. attēlā) un to smalkā spektrālā struktūra veido unikālu dabisku laboratoriju plazmas astrofizikai. Io–Jupitera elektrodinamiskā ķēde: Jupitera pavadonis Io, pārvietojoties caur planētas spēcīgo magnētisko lauku, darbojas kā milzīgs unipolārs induktors. Tas rada ļoti lielu potenciālu starpību un izraisa miljoniem ampēru stipras strāvas plūsmu pa magnētiskā lauka līnijām tā dēvētajā Io plūsmas caurulē.


Jonosfēriskas “zebrai līdzīgas” struktūras piemērs Jupitera radioemisijā, kas reģistrēta 13.02.2026. ar dekametrisko radioteleskopu “URAN-4” (Majaki ciems, Ukraina) (Ukrainas Nacionālās zinātņu akadēmijas Radioastronomijas institūts (IRA NASU)) 19 MHz frekvencē radiofrekvenču traucējumu fonā (vertikālas un horizontālas izstieptas joslas). Augšējā panelī redzams dinamiskais spektrs ar šauru 2 MHz joslas platumu, 2048 frekvenču kanāliem, 70% loga pārklājumu un Dolph–Chebyshev spektrālo logu. Apakšējais panelis ir dinamiskā spektra maksimumu karte, kas parāda “zebras” struktūras lokālos maksimumus.
Elektroni pa šīm lauka līnijām tiek paātrināti Jupitera polu virzienā. Ienākot konverģējoša magnētiskā lauka apgabalā, tie tiek atstaroti atpakaļ (magnētiskā spoguļa efekts). Šis process veido specifisku elektronu ātrumu sadalījumu. Šāda nelīdzsvara plazma kļūst nestabila un sāk darboties kā dabisks māzers, koherenti izstarojot radioviļņus frekvencēs, kas ir ļoti tuvas lokālajai elektronu ciklotrona frekvencei. Tomēr Zemes jonosfēra būtiski modificē uztverto Jupitera signālu, un bieži veidojas Faradeja svītras. Kad spēcīgs, sākotnēji lineāri polarizēts Jupitera signāls izplatās caur Zemes jonosfēras plazmu, tā polarizācijas plakne rotē. Tā kā rotācijas leņķis ir atkarīgs no frekvences, noteiktās frekvencēs vilnis nonāk pie teleskopa lineārās antenas (piemēram, URAN-4) saskaņots ar dipola asi (dodot gaišu joslu), bet blakus frekvencēs tas nonāk ortogonāli (dodot signāla kritumu, t. i., tumšu joslu). Tādējādi Zemes jonosfēra pati “sagriež” Jupitera nepārtraukto spektru šādās platās diagonālās joslās. Analogus mērījumus veic arī ar radioteleskopu LOFAR LV614 Latvijā.
Jupiters darbojas kā milzīgs dabisks kosmosa laikapstākļu detektors, kura dekametriskais radio starojums reaģē uz Saules vēja svārstībām Io pavadoņa orbitālajā ietvarā. Spēcīgu dekametrisko radiovētru (DAM) struktūras un dinamikas analīze ļauj attālināti novērtēt starpplanētu plazmas parametrus, kuru caurstrāvo Saules vēja blīvuma viļņi un koronālās masas izvirdumu plazmas sablīvējumi.
Minētās aktivitātes īstenotas pētniecības pieteikuma “Pētījumi par kosmosa laika apstākļiem 25. Saules cikla laikā, kas novēroti gar “Strūves ģeodēzisko loku””, Nr. 1.1.1.9/LZP/1/24/048, ietvaros. Pieteikums tiek īstenots projekta Nr. 1.1.1.9/1/24/I/001 ietvaros ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu.
Dalīties ar ziņu
Citi jaunumi





