Zinātne ir daudz tuvāk ikdienas dzīvei, nekā varētu šķist. Ventspils Augstskolas Doktorantūras skolas vadītāja Lilita Sproģe pirms tam gandrīz desmit gadus strādājusi par Ventspils pašvaldības ainavu arhitekti. Tāpēc intervija bija ne tikai par zinātni un jauno zinātnieku sagatavošanu, bet arī par to, ko sagaidīt no arvien neprognozējamākajiem laikapstākļiem, kā arī par mākslīgā intelekta radītajiem riskiem.

Kāds bija jūsu ceļš no Ventspils pašvaldības ainavu arhitektes līdz reģionālās augstskolas Doktorantūras skolas vadītājai?

Ventspils Augstskolā (VeA) strādāju kopš 2025. gada februāra. Tajā laikā man jau bija iegūts doktora grāds ainavu arhitektūrā, tāpēc zinātne man nebija sveša. Doktora disertāciju aizstāvēju aptuveni tajā pašā laikā, kad sāku darbu Ventspils pašvaldībā. Man kā cilvēkam, kurš nav dzimis Kurzemē, tas bija īpašs izaicinājums, jo vairāk tāpēc, ka Ventspilij jau tolaik bija savs raksturīgs rokraksts ainavu arhitektūrā. Interese par dabu un zinātni mani aizveda līdz doktora grāda iegūšanai. Gandrīz desmit gados, strādājot par ainavu arhitekti Ventspilī, esmu guvusi ļoti vērtīgu pieredzi. Tā kā Ventspilī izveidoju ģimeni, ar prieku turpinu šeit profesionālo darbību arī izglītības jomā, sniedzot atbalstu doktorantiem. Turklāt arī VeA man nebija sveša – šeit pabeidzu doktorantūras teorētisko kursu ekonomikā.

Tātad jums bija pietiekama motivācija uzņemties VeA Doktorantūras skolas vadīšanu?

VeA doktorantūra ir interesanta ar to, ka divas tās studiju programmas tiek īstenotas kopā ar vairākām augstskolām, tostarp ārvalstu universitātēm. Tas paver plašākas iespējas doktorantu personīgajai izaugsmei un profesionālo kontaktu veidošanai. Protams, vienlaikus ir nepārtraukti jāattīsta arī zinātniskās pētniecības kvalitāte. Pašlaik notiek ļoti saspringta cīņa par zinātnes finansējumu. Valsts līmenī par to norisinās aktīvas diskusijas, un ceru, ka tās veicina arī sabiedrības interesi par zinātni. Latvija nav starp valstīm ar ļoti augstu zinātnieku īpatsvaru, tādēļ VeA doktorantūra ar tās starptautisko vidi mani ātri aizrāva. Ar prieku iesaistījos starptautiskajos projektos, jau pirmajā pusgadā devos komandējumā uz Austriju – uz universitāti, ar kuru jau sadarbojamies un gatavojam vēl vienu kopīgu doktorantūras programmu informācijas tehnoloģiju jomā.

Jūs pieminējāt kopīgās doktorantūras studiju programmas. Ar kurām augstskolām VeA tās īsteno?

Jau minēju divas kopīgās programmas sadarbībā ar Austrijas universitātēm. Patlaban noslēguma posmā ir trešās studiju programmas sagatavošana licencēšanai un akreditācijai. Tā tiks īstenota sadarbībā starp VeA, Vidzemes Augstskolu un divām ārvalstu universitātēm – Austrijā un Portugālē.

Līdz ar to katrai VeA fakultātei būs sava doktorantūras programma. Tāpat sadarbojamies ar universitātēm Rēzeknē, Daugavpilī un Liepājā.

Uzskatu, ka doktorantiem ir īpaši svarīgi paplašināt redzesloku, veidot starptautiskus kontaktus, padziļināt pētniecības tēmas un pilnveidot pētījumu metodoloģisko kvalitāti. Tas palīdz labāk sagatavoties doktora disertācijas aizstāvēšanai, kas ir pirmais un vienlaikus arī sarežģītākais solis zinātniskajā karjerā.

Kas ir lielākais izaicinājums zinātnieka karjeras sākumā?

Lai iegūtu doktora grādu, ar disertācijas uzrakstīšanu vien nepietiek. Nepieciešamas starptautisku ekspertu recenzijas, publikācijas starptautiskos zinātniskajos izdevumos un disertācijas aizstāvēšana starptautiskas komisijas priekšā. Tas viss līdztekus pamatdarbam prasa arī labas svešvalodu zināšanas.

Ceļš uz zinātnieka karjeru ir ilgs un sarežģīts. Turklāt jaunajiem pētniekiem nepārtraukti jāmeklē un jāpiesaista finansējums saviem pētījumiem, lai vēlāk varētu iesaistīties starptautiskos projektos un piesaistīt papildu finansējumu.

Arī es pati, darbojoties Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā, kur esmu priekšsēdētāja vietniece, piedalos starptautiskā pētniecības projektā. Tas saistīts ar klimata riskiem, ainavas pārmaiņām, šo procesu izpēti un apmācību, izmantojot arī mākslīgā intelekta rīkus. Mainās arī profesionālā izglītība starptautiskajā vidē. Mūsu doktorantūra piedalās starptautiskajā projektā NextTechTalents, kurā tiek pētīts, kā jaunie zinātnieki varētu ciešāk integrēties industrijā. Tā ir kopēja tendence visā Eiropā.

Kāda situācija šajā jomā ir Latvijā?

Latvijā zinātnieki lielākoties strādā izglītības nozarē. Taču viņi varētu daudz plašāk izmantot savas zināšanas un prasmes arī rūpniecībā un tehnoloģiju nozarē. Ir svarīgi saprast, kā iesaistīt jaunos zinātniekus uzņēmējdarbībā un tehnoloģiju attīstībā, lai pētījumi tiktu veikti arī uzņēmumos. VeA jaunajiem doktorantiem šāda iespēja jau ir. Viņi var veikt pētījumus savā uzņēmumā, vienlaikus saņemot finansējumu studijām doktorantūrā un iegūstot augsta līmeņa starptautisku ekspertu vērtējumu. Kad sāku strādāt VeA, mūsu zinātnisko un pētniecisko darbību, tostarp doktorantu darbu, vērtēja starptautiski eksperti no dažādām valstīm un kontinentiem. Starp citu, eksperti vērtēja ne tikai augstskolu, bet arī pašu Ventspili. Viņi bija patīkami pārsteigti, ka pilsētā ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu ir sava koncertzāle, attīstīta sporta infrastruktūra un plašas iespējas atpūtai dabā.

Ar ko Doktorantūras skola atšķiras no doktorantūras?

Ventspilī Doktorantūras skola tika izveidota 2022. gadā, taču trīs gadu doktorantūras studiju programmas Ekonomikas un pārvaldības fakultātē un Tulkošanas studiju fakultātē tika izveidotas divus līdz trīs gadus agrāk.

Tā nav skola tradicionālajā izpratnē. Mēs nenodarbojamies ar mācīšanu, bet gan organizējam procesu, lai sniegtu jaunajiem zinātniekiem mērķtiecīgu atbalstu pētnieciskajā darbā, piesaistot arī starptautiskās sadarbības iespējas, piemēram, Erasmus+ programmu. Doktorants jau no pirmajām studiju dienām var doties praksē uz Franciju vai Spāniju, lai strādātu pie sava promocijas darba, saņemot konsultācijas un mentoru atbalstu no attiecīgās universitātes profesoriem. Tā ir ļoti vērtīga iespēja, kas lielajās universitātēs ne vienmēr ir tik viegli pieejama kā pie mums.

Kā Latvija izskatās uz citu Eiropas valstu fona pēc jauno zinātnieku, tostarp doktorantūras absolventu, skaita?

Latvijā doktora grādu ik gadu iegūst aptuveni 130 doktorantūras absolventu. Salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas valstīm tas ir ļoti maz. Tajā pat laikā iestājās doktorantūrā pērn 848 doktoranti. Līdz šim ceļš līdz doktora disertācijas aizstāvēšanai vidēji ilga piecus gadus. Tas ir ilgs laiks. Jāatzīmē, ka Rietumeiropā zinātņu doktoru skaits būtiski ietekmē arī sabiedrības interesi par zinātni kopumā. To veicina arī plašsaziņas līdzekļu uzmanība zinātnei un pētniecībai. Daudzās valstīs zinātniskos žurnālus var iegādāties jebkurā preses tirdzniecības vietā – avīžu kioskā, lidostā vai degvielas uzpildes stacijā. Latvijā tas vēl nav tik izteikti.

Kāpēc Latvijā tik maz doktorantu iegūst doktora grādu?

Doktorantūras studiju programma nav studijas ierastajā izpratnē – tas galvenokārt ir pētnieciskais darbs. Pirmais gads tiek veltīts sagatavošanās darbam. Otrajā gadā tiek precizēta pētījuma metodoloģija un sagatavotas publikācijas ārvalstu zinātniskajiem izdevumiem. Pēc tam seko datu vākšana, intervijas un gatavošanās disertācijas aizstāvēšanai. Ne visi doktoranti var atļauties tik ilgu laiku veltīt studijām. Lielākā daļa paralēli strādā, daudziem izveidojas ģimene. Tāpēc ne visi, kuri iestājas doktorantūrā, nonāk līdz promocijas darba aizstāvēšanai, vai arī šis process ieilgst uz vairākiem gadiem.

Jaunais doktorantūras modelis paredz doktorantiem atalgojumu par nepilnas slodzes darbu, vienlaikus saglabājot viņu darba vietu. Doktorantūras skola jaunajiem pētniekiem sniedz vispusīgu atbalstu, tostarp palīdz piesaistīt grantus pētījumu īstenošanai. Pašlaik VeA un Vidzemes Augstskolas kopīgajā doktorantūras programmā pētniecības grantu ir saņēmuši četri doktoranti katrā no augstskolām.

Cik daudz doktoranti var izmantot MI rīkus, gatavojot promocijas darbu, un vai to iespējams pārbaudīt?

Tāpat kā jebkurš students, arī doktorants tiek pārbaudīts attiecībā uz plaģiātismu. Taču tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, nesot gan ieguvumus, gan riskus. Automatizāciju var un vajag izmantot, lai netērētu laiku tehniskām lietām, piemēram, komatu meklēšanai vai atsauksmju noformēšanai. Savukārt laiks jāvelta saturam un oriģinālām idejām, un tieši šajā jomā plaģiātam nav vietas. Tā ir obligāta akadēmiskās ētikas prasība. Teksta oriģinalitāti mūsdienās jau ir iespējams pārbaudīt. Nākamais solis MI attīstībā būs izmantoto attēlu oriģinalitātes apliecināšana. Šeit paveras plašs diskusiju lauks, un pasaulē jau ir sākušās pirmās tiesvedības. Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā, kad arvien lielāka uzmanība jāpievērš datu, tostarp zinātnisko datu, drošai glabāšanai. Ik pa laikam rodas bažas arī par atvērtās zinātnes principiem, kas saistīts ar pieaugošo krāpniecības gadījumu skaitu. Tāpēc ir ļoti svarīgi prast analizēt datu avotus. Tā jau ir kļuvusi par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu.

Kā saprast, ka informācijas avotam var uzticēties?

Meklējiet atsauksmes, nepaļaujieties tikai uz vienu informācijas avotu un izmantojiet zinātnisko pētījumu datubāzes. Ir daudz platformu, kurās apkopoti pētījumi un zinātniskās publikācijas dažādās nozarēs. Jāņem vērā, ka datu avotus un valodu modeļu piedāvāto informāciju nosaka automātiski algoritmi, kas balstās uz prognozēm par jūsu meklēšanas paradumiem. Šādus rīkus izmanto visi – tie paātrina informācijas meklēšanu, taču saņemtās atbildes vienmēr ir jāpārbauda, lai pārliecinātos par to pareizību un precizitāti. Nedrīkst aizmirst arī to, ka tas ir bizness uzņēmumiem, kuri nodrošina piekļuvi šīm datubāzēm.

Vai riski, kas saistīti ar neironu tīklu un MI izmantošanu, neliks atgriezties pie vecajām informācijas uzglabāšanas un apkopošanas metodēm?

Kas var garantēt, ka arī vecās metodes netiks ģenerētas ar automatizētiem rīkiem? Domāju, ka pats svarīgākais ir saglabāt spēju analizēt un diskutēt. Tā būs vērtība, kas arī turpmāk būs jāattīsta. Mūsdienu automatizētie modeļi spēj apstrādāt ne tikai tekstus, bet arī mutvārdu saziņu. Jaunieši arvien retāk savā starpā sarakstās un arvien biežāk ierunā tekstu, kuru mākslīgais intelekts pēc tam pārvērš rakstiskā formā. Mainās paaudzes un līdz ar tām arī saziņas valoda.

Pētnieki jau šobrīd analizē, kā notiek komunikācija starp dažādu paaudžu cilvēkiem. Personiskā komunikācija joprojām ir ļoti svarīga. Tikpat svarīgi ir sargāt savus personas datus un arī savu prātu – nepiesārņot to ar degradējošu informāciju, saglabāt interesi par pasauli, zinātkāri un nepārtraukti attīstīties.

Pastāstiet par savu ceļu zinātnē.

Uzaugu nelielā ciematā Augšdaugavas novadā, un mans ceļš uz skolu veda cauri muižas parkam. Pēc 9. klases iestājos Daugavpils Mākslas vidusskolā. Taču mani vienmēr interesēja ne tikai māksla, bet arī struktūra un pēctecība. Tāpēc pēc vidusskolas izvēlējos studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, kur ieguvu bakalaura, maģistra un doktora grādu. Laikā, kad rakstīju maģistra un doktora darbu, vēl nebija tik daudz automatizētu datubāzu kā šodien. Lielākā daļa darba bija jāveic manuāli.

Kāpēc doktora pētījumā izvēlējāties Latvijas ūdensdzirnavu un mazo hidroelektrostaciju ainavas?

Doktora promocijas darbā attīstīju tēmu, kuru biju aizsākusi jau maģistra darbā, pētot ūdensteču ainavas. Latgale, kur uzaugu, ir bagāta ar ūdens resursiem. Savukārt studiju laikā Jelgavā piedzīvoju arī plašus plūdus. Šī tēma mani ļoti interesēja, un doktora disertācijā to sašaurināju, pievēršoties ūdensdzirnavām un mazajām hidroelektrostacijām. Vācot materiālus, daudz braucu pa Kurzemi, Vidzemi un Latgali, piedalījos nozares konferencēs Vācijā un citās valstīs, ievērojami paplašinot savu redzesloku. Pētot ūdensdzirnavas, iepazinu Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu. Iedomājieties – savulaik Latvijā bija vairāk nekā 600 ūdensdzirnavu. Daudzas no tām ir neatgriezeniski zudušas, gadu gaitā ainavas ir būtiski mainījušās, un daba ir pārņēmusi agrākās hidrobūves. Piemēram, Būšnieku ezera dzirnavas vairs nav iespējams atjaunot.

Starp citu, savā doktora disertācijā pētīju arī Dursupes dzirnavas Talsu novadā, kur nesen pēc spēcīgām lietusgāzēm tika pārrauts ezera dambis un applūda plaša apkārtējā teritorija.

Vai savos pētījumos jau tolaik saskatījāt kādas pazīmes, kas varēja liecināt par notikumiem, kuri nesen piedzīvoti Talsu novadā?

Dursupes dzirnavas apsekoju jau 2012. gadā. Mani vairāk interesēja kultūrvēsturisko ēku, būvju un kultūras mantojuma objektu pārvaldību mehānismi, tostarp seno dzirnavu slūžu pārvaldība. Daudzas senās hidrobūves, kas joprojām atrodas pie aktīvām ūdenstilpēm, ir atstātas novārtā, tostarp neskaidro īpašumtiesību dēļ. Mēs viesojāmies Čehijā, kur pēc traģiskajiem plūdiem, kas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem, augštecēs tika uzstādīti sensori. Kolēģi stāstīja, ka, tiklīdz tiek saņemts signāls par strauju ūdens līmeņa celšanos augštecē, viņiem ir aptuveni viena stunda, lai no iespējamajām applūšanas vietām evakuētu cilvēkus un dzīvniekus.

Domāju, ka arī Latvijā šādas situācijas atkārtosies, un notikumi Talsu novadā to skaidri apliecina. Klimata pārmaiņu apstākļos pašvaldībām būtu ļoti nopietni un mērķtiecīgi jāizvērtē neparedzēta ūdens slodzes pieauguma riski, piesaistot būvinženierus. Iespējams, būtu vērts iepazīt un pārņemt citu valstu pieredzi, kuras ar līdzīgām situācijām saskaras jau ilgāku laiku.

Avots: Ventas Balss, www.ventasbalss.lv/zinas/sabiedriba/54564-lilita-sproge-cels-uz-zinatnieka-karjeru-ir-ilgs-un-sarezgits