Izmantot iespēju braukt apmaiņas programmā uz ārzemēm vēlējos jau sen, bet visu laiku skaidroju pati sev, ka neesmu tam gatava. 2022. gada rudenī beidzot saņēmu sevi rokās, jo sapratu, ka laiks nestāv uz vietas un kad tad, ja ne tagad, izmantot izdevību mesties trakā piedzīvojumā! Izvēlējos tieši Čehijas universitāti vairāku iemeslu dēļ, biju to jau “noskatījusi” iepriekš, bet mani par šo izvēli pārliecināja draugu un kolēģu prezentācijas, kā arī sarunas ar cilvēkiem, kuri ir bijuši Erasmus+ apmaiņā tieši uz šo universitāti.

Saziņa ar abām universitātēm bija ļoti vienkārša, jo vienmēr saņēmu atbildi uz savām ziņām, nekautrējos uzdot muļķīgus jautājumus un sūtīt 100 e-pastus, tikai lai pārliecinātos, ka visu daru pareizi. Tas man palīdzēja arī pašas mobilitātes laikā, kad bija jāsazinās ar pasniedzējiem, administrāciju vai kādu citu no universitātes. Vispār pedagogi bija ļoti saprotoši un atsaucīgi, kā arī centās pielāgoties katra studenta zināšanu līmenim (protams, ja grupā nebija 40+ cilvēku), kā arī palīdzēja eksāmenu laikā un deva konkrētas norādes par to, ko no mums sagaida, kas bija izcili. Lielākoties mācības man bija, lai nostiprinātu savas jau esošās zināšanas un praktizētu savu spēju ātri noformulēt savu domu citā valodā, kā arī noturēt uzmanību, kas nav tik vienkārši, kad viss notiek angļu valodā. Mans lielākais ieguvums gan bija čehu valoda – kad atbraucu nevarēju pateikt ne vārda čehu valodā, beigās jau sapratu, ko man saka, kad ar mani kāds sazinājās čehu valodā, un pat šo to varēju atbildēt. 

Nerunājot par akadēmiskajiem ieguvumiem, protams, ļoti novērtēju arī visu, ko ieguvu pati sev, kā varēju augt prātā un patstāvīgi attīstīties. Sajūta mazliet bija tāda, kā tikt izmestam uz salas, bet ar iespēju “zvans draugam” un “palīdzība no zāles” gluži kā šovā Vai gribi būt miljonārs? Par miljonāriem kļuvām pieredzes, atmiņu un kontaktu ziņā, visi tie piedzīvojumi, smiekli un arī kopīgās asaras pievienoja jaunu šķautni mūsu dzīvēs, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Bija brīnišķīgi visu laiku atrasties tādā daudzvalodīgā dažādu kultūru burbulī, jo vienmēr bija par ko runāt, vienmēr varēja uzzināt ko jaunu, bet arī visas kultūras sajaukt kopā un radīt savus izteicienus, tradīcijas u.t.t. Grūtību brīžos varēja izmantot “papildiespējas” un sazvanīties ar ģimeni un draugiem, vai lūgt padomu kādam uz vietas. Arī visgrūtākajos brīžos es izjutu atbalstu un nejutos viena, vienmēr bija kāds, kurš uzklausīja un palīdzēja.

Manas spilgtākās atmiņas noteikti bija brauciens uz Budapeštu un Poliju, kuri vispār nebija plānoti kā normāliem tūristiem, bet bija nopirktas biļetes, hostelis un gājām, kur acis rāda. Bija tik lieliski dzīvoties kopā ar tik daudz dažādiem cilvēkiem, jo man kā stresa pārņemtam cilvēkam ļoti palīdzēja tas, ka mēs visi vienkārši gribējām baudīt un neuztraukties, un visu laiku viens otram palīdzējām grūtībās. Ja man kādreiz šķita, ka viss ir pirms tam jāizplāno un nedrīkst nekas palikt uz jautājuma zīmes, tad tagad es zinu, ka ar īsto kompāniju būs labi, pat ja kādu nakti paliksim uz ielas. Mani patīkami pārsteidza arī Prāga un tās arhitektūra, pat ja nepaspēj izstaigāt visas tūristu vietas, tā atstāj brīnišķīgu iespaidu. Arī cilvēki, kurus satikām gan Prāgā, gan citviet bija ļoti draudzīgi un forši, bet laikam jau tāds tādu atrod. Arī tādas vienkāršas lietas kā kopīga došanās uz universitātes ēdnīcu pēc picām vai sēdēšana bibliotēkā pie papīru kaudzēm atstāja spilgtu iespaidu, jo mēs izbaudījām katru mirkli, ko varējām. Spontānās idejas iet uz studentu bāru “Kampa” vai, kad palika siltāks, uz salu pilsētas centrā dzert alu, kas varēja arī beigties ar karaoke arī manā sarakstā ir augšgalā. Vispār jau grūti visu pastāstīt dažos vārdos, bet noteikti dzīvē no manis varēs dzirdēt vēl un vēl par to, kā man gāja.

Protams, ka visu laiku nebija tik rožaini un dzīvot tik tālu no mājām bija ārkārtīgi dīvaini. Visgrūtāk bija pierast pie tā, ka neviens nerunā latviski, un, ļoti bieži arī angliski vai krieviski neviens neko nesaprata. Tā nu pirmie mēneši bija jādzīvo stresā par to, ka nemācēsi nevienam neko pateikt vai pajautāt, ja būs tāda nepieciešamība, bet pēc laiciņa jau izdevās pierast un arī cilvēkus jau sāku iepazīt, pārdevējas pēc sejas jau pazinu, dažreiz sanāca pašai būt par tulku citiem Erasmus draudziņiem un beigās nemaz nebija tik baisi. Noteikti katram ir citādāks šis pierašanas periods, kāds minstinās mēnesi, kāds nepierod nemaz, kādam varbūt bailes vispār nav prātā, un ar to ir jārēķinās. Ļoti iesaku pirms došanās apmaiņas programmā paklausīties pieredzes stāstus no cilvēkiem, kurus pazīstat, un arī no nepazīstamiem cilvēkiem, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk par to, kā viss notiek. Par Čehiju noteikti varēs vērsties pie manis, jo sagatavoju sarakstu ar lietām, ko es nezināju pirms braukšanas. Vienmēr gan visu vēl var uzzināt arī tad, kad jau esat aizbraukuši savā mobilitātē, nav par ko satraukties.

Nepakojiet daudz mantas, atpakaļceļā būs vēl vairāk. Kolekcionējiet alus paliktnīšus, draudzējieties ar administrāciju, bārmeņiem, koju dežurantēm, un ejiet visur, kur acis rāda. Ja vēl nebijāt pārliecināti, tad šī ir zīme – brauciet Erasmusā!