Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra (VSRC) vadošajam pētniekam Jurim Kalvānam 2022. gadā iznākuši trīs zinātniski raksti vadošos starptautiskos astrofizikas zinātniskajos žurnālos.

Pašas par sevi, gadā izdotas trīs publikācijas nav īpašs sasniegums zinātniekam. Gan Latvijā, gan ārzemēs strādā zinātnieki, kuriem regulāri iznāk vairāk raksti. Tomēr ir atšķirība – vai zinātnieks ir raksta pirmais autors, kurš veicis lielāko daļu darba, vai arī līdzautors, kurš pētījumā sniedzis vajadzīgu, taču bieži vien nelielu pienesumu. J. Kalvāns visos savos 2022. gada rakstos ir galvenais autors.

Ir zinātnes apakšnozares (piemēram, ķīmijā), kurās kvalificēti zinātnieki paspēj sagatavot vairākus augsta līmeņa rakstus gadā – taču astrofizika nav šāda nozare. Šeit viens zinātnieks, kurš strādā, piemēram, spēcīgā Rietumvalstu zinātniskā institūtā, vidēji paspēj publicēt tikai mazāk kā vienu labu pētījumu gadā kā galvenais autors. Šos vidējos skaitļus nosaka patērētais laiks pietiekami nopietna, novatoriska un noslīpēta pētījuma veikšanai un aprakstīšanai. Šī darba apjoms atkarīgs no katras zinātnes nozares īpatnībām.

Šajā kontekstā trīs izdotās publikācijas astrofizikā ir visai veiksmīgs rezultāts. Turpinājumā mazliet par to, kas tieši ticis pētīts.

Pirmais raksts, iznācis 2022. gada aprīlī, ir kļūdas labojums (Erratum) 2018. gada rakstam, teorētiskam aprēķinam par starpzvaigžņu puteklīšu mijiedarbību ar kosmiskajiem stariem – no pārnovām kā milzu daļiņu paātrinātājiem raidītiem enerģētiskiem atomu kodoliem. To ātrums tuvs gaismas ātrumam. Šo daļiņu triecieni izraisa puteklīša virsmas molekulu (ledus slānīša) izsišanu un iztvaikošanu, šīs molekulas gāzes fāzē kļūst novērojamas ar radioteleskopiem. Var teikt, ka šis un līdzīgi pētījumi ir radioastronomijas teorētiskais novirziens.

 Kļūdīšanās un kļūdu labošana ir neatņemama un, iespējams, grūtākā daļa zinātniskajos pētījumos. Darbojoties ar skaitļu rindām un dažādām metodēm, kļūdas ir neizbēgamas, to meklēšanai un labošanai tiek veltīta būtiska daļa no pētījuma laika. Psiholoģiski grūtākais ir atzīt savu kārtējo kļūdu un sākt apjomīgu darbu atkal un atkal no gala. Erratum raksti ir atsevišķas publikācijas, tajos tiek publicēti labojumi tikai nozīmīgām rezultātu vai metožu kļūdām jau publicētos darbos. Šajā gadījumā J. Kalvānam bija jāpārrēķina pilnīgi visi 2018. gadā publicētie rezultāti, veidojot no jauna 8 attēlus un 27 tabulas – darbs, kas apjomīgāks par dažai labai neatkarīgai publikācijai veltīto.

 Septembrī iznākušais otrais raksts britu žurnālā Monthly Notices of the Royal Astronomical Society apraksta starpzvaigžņu miglājos esošo puteklīšu savstarpējas sadursmes, kuras arī spēj gāzes fāzē nogādāt virsmas molekulas, darot tās viegli novērojamas ar radioastronomijas metodēm. Visbeidzot, novembrī iznākušais trešais raksts turpina tēmu par ledainu puteklīšu un kosmisko staru mijiedarbību – cik bieži tā notiek dažāda veida puteklīšiem, cik lielu enerģiju puteklīši uzņem dažāda veida kosmisko staru daļiņu triecienos. Šajā darbā jaunievedums bija detalizēta pieeja puteklīšu veidojošo materiālu īpašībām. Tāpat kā minētais Erratum, šī publikācija iznākusi ASV žurnālā The Astrophysical Journal Supplement Series, kas īpaši paredzēts apjomīgiem rakstiem ar daudzām tabulām vai cita veida datiem un ir viens no visaugstāk novērtētajiem specializētajiem astrofizikas žurnāliem.

 Var likties savādi, ka mazu daļiņu mijiedarbības lielā kosmosā ir nopietnu zinātnisku pētījumu objekts. Tomēr jāņem vērā, ka Saules masas miglājā ir vairāki kvaturodeciljoni (1045) puteklīšu – šāda daudzuma kopējā masa atbilst daudzām planētām. Tāpēc mazizmēra procesu nozīme patiesībā ir milzīga. Pie tam tie ir vairāk nekā tieši saistīti ar Zemi un dzīvības izcelšanos – šie procesi ir veidojuši mūs. Saules sistēmas rašanās gaitā puteklīši galu galā izveidoja mūsu planētu, kamēr no niecīgā ledus slānīša uz tiem radās okeāni, bet ledū sintezētās organiskās vielas komētu veidā nonāca uz jaunizceptās Zemes virsmas, atnesot vai bagātinot pirmajiem dzīvības procesiem vajadzīgos savienojumus.

Iepriekšējo reizi trīs augsta līmeņa publikācijas kā galvenajam autoram J. Kalvānam bija izdevies tikai 2015. gadā. 2022. gada rakstus papildina arī viens publicēts konferences ziņojuma kopsavilkums – visai liels retums, jo astronomi nezkāpēc ir kūtri uz konferenču rakstu publicēšanu. Tādi iznāk tikai nedaudzām visplašāk organizētajām konferencēm.